IT KĀ PA JOKAM

Akmens man jau kaklā kārts,
Pamatīgs, ar svaru.
Apstulbis pavisam prāts.
Nejēdzu, ko daru.

Lēni brienu ūdenī,
Kājas salst kā trakas.
Protams, vēlā rudenī
Ūdens kā no akas.

Pēkšņi krastā redzu es,
Viens ar rokām plātās.
Divas tuklas dievietes
Viņam blakus ārdās.

Nu vairs prātā nav man tas,
Kāpēc dzīvi nīdu.
Drūmās domas aizmirstas
Es uz krastu slīdu.

Tad kā nāra nāku es
Prom no ūdens klaida.
Tās ir manas draudzenes,
Laikam mani gaida.

Beidzas bēdas, ģērbjos ciet,
Kungs man met ar aci.
Nu ir visi vienuviet,
Varam rīkot traci.

Kompānija laba mums -
Aida, Gaida, Smaida.
Kungam rokās saldējums,
Uzdzīve mūs gaida!

Draugu pulkā viegli kļūst,
Nav tur vietas bēdām!
Lai tā upe tālāk plūst,
Dzīvojam un ēdam!