PĀRDOMAS

Šonakt es konstatēju,
Ka īsti vairs neprotu
Rakstīt dzeju.
Laikam par daudz
Vienubrīd asaras lēju
Un daļa dzejas
Ar tām palēnām
Iztecēja.

Tagad galvu es grozu,
Vērojot papīra lapu -
Laikam jāsāk
Rakstīt man prozu.
Kaut ko asu,
Par nažiem un ubagu basu,
Naktstauriņiem un rasu...
Vai to mana dvēsele prasa?

Oficiant, lūdzu, vēl tēju,
Pirmā krūze jau tukša...
Ak, jā, aizmirsu pateikt -
Arī vienu pīrādziņu ar speķi!
Es nerakstīšu neko,
Vien zīmēšu rozi
Un došu tev pasmaržot!
Vai tad to uzrakstīt var,
Kā manu dvēseli tavējā skar?