|
Un toreiz es raudāju pirmo reizi. Viņš izlikās, it kā to nemanītu, Viņš spēlēja vienu, Viņš spēlēja divas stundas. Klausoties mūzikā, es iemigu. Kad silti apsegta pamodos, redzēju vakara krēslā viņa slaido stāvu arvien vēl pie klavierēm. Viņš iededzināja gaismu un klusi atstāja istabu.
Nesaraujamas saites vieno divus cilvēkus, kas zina, ka arī vislielākajā tuvībā paliek nepārkāpjama robeža... Neatbildēta ir lāsts, bet noklusēta, neizrunāta, neremdināta ir neiznīcināms, dziļi zemē apslēpts dārgums.
Atteikšanās dara tikpat bagātu kā piepildījums. Ir radoša atteikšanās, tikai tai jābūt pašgribētai un bez rūgtuma. Dziņu dzīve klusē un tīrā, skaidrā gaisotnē piepildās lietas, kas zemes putekļos nav iespējamas.
p.s. Ja nemaldos, tas ir Z.Mauriņas citāts...
|
