Sen nav tā lijis tik ilgi un bez pārtraukuma, ka ne soli bez lietussarga. Labi, ka telpas siltas un nav jāsalst.  Bet no apkārtējiem kontrastiem tāda viltīgi - gurdena omulība pārņem.  Domas mētājas šurpu - turpu, kā laiva satrakotos ūdeņos un tracina mani līdzi.  Rādžiņš skandina Spanovska ieklepoto gabalu  " . . . dzīvi nav lemts mums pagriezt atpakaļ, vai laiku apturēt vien tik uz mirkli . . . "  un, ja vēl tā paskaļāk ierrrrrrrubī, ka trrrrrrrrrīsas pār kauliem pārrrrrrrrskrien - nudien! dvēsele raujas laukā no važām . . . tai vajag plašumus, kur ieskrieties un skriet un skriet un skriet un neapstāties un tik skriet un skriet tai vajag . . . skriet . . . tai . . . vajag ! ! ! tai manai dvēselei ! ! !

 . . . tik vecais pulkstenis vēl stundas sit, vēl stundas sit . . . tik - tak, tik - tak.  :)