Kad vakars aiz loga tumst,
es svecei stāstīju par to,
kā reiz tikāmies mēs.
Svece savu gaismu dāvājot,
siltumu sirdī lēja
un klusi pie sevis smēja :
- Es zinu to..
kā atmiņās kavējoties
tava sirds vēl aizvien
reizēm klusi skumst.
Taču atceries,
ka viss tas labais,
kas bijis starp jums
nekur nezudīs.
Tas vienmēr kā gaisma un siltums
līdzi Tev ies.
Es stāstīju naktij par Tevi,
kā debesīs pilnmēness toreiz spīdēja spožs...
Nakts čukstēja klusu :
- Es jau zinu to...
Vēsu roku uz manas pieres uzliekot.
Vējš tālumā aiznesa vārdus,
ko domās sacīju Tev.
Tik maigi kā rīta blāzma,
kas koku galus skar,
tāpat kā senāk,kā toreiz
Tu atmiņās uzsmaidi man...