|
Atzīšanās
Kuro reizi ielu troksnī grandošā,
Steigas dziesmā, kas visapkārt skan,
Tavu matu uguns vējā plandošā,
Atkal ceļā aizdegusies man.
Kas tu esi, reizēm klusi blāvošā,
Reizēm tā, ka sirdi nav kur likt,
Kas tu esi, man uz ceļa stāvošā,
Saki, vai tev garām nevar tikt!
Un ja var, tad laid un neliec mocīties,
Katru brīdi arvien grūtāk kļūst
Man kā bērzam rudens vējā locīties,
Reiz man gribas izslieties vai lūzt.
Kas tu esi , manus sapņus segusī,
Marta glāsts vai sals, kam krūtis plēst,
Kas tu esi, man uz ceļa degusī,
Saki, vai to uguni var dzēst!
Vai to dzēsīs upe jūrā gāzdamās,
Vai to dzēsīs klusa viļņa čuksts,
Vai to karstāk iedegs, strauji brāzdamās,
Sārtā straume, kas man krūtīs pukst.
Pasaki par to šai ielā grandošā,
Pasaki, kad steiga apkārt skan, -
Tavu matu uguns, vējā plandošā,
Visus vārdus sadedzina man.
/ O. Vācietis / |
