Kādas pārdomas kuras mani aizskāra:

Ikviens no mums ilgojas pēc mīlestības. Kad divi mīloši cilvēki nodarbojas ar seksu, viņi uzzina, kas ir paradīze ? tepat uz grēcīgās zemes. Nuja ? uz grēcīgās. Jo cilvēki nodarbojas ar seksu arī tad, kad nemīl viens otru. Vai kad viens mīl, bet otrs ? ne. Sekss bez mīlestības tātad. Gribētu gan redzēt, kurš pirmais metīs akmeni...

Pasaule nav gluži ideāla

Protams, sekss var būt ne tikai bez mīlestības, bet arī par naudu. Bet šo aspektu šoreiz liksim mierā. Šodien es domāju par to, ka sekss bez mīlestības, protams, nav tā ideālākā divu cilvēku saplūsmes forma, bet ? bet es esmu ļoti apmierināta, ka tāda iespēja pastāv.

Iedomājies, kā būtu, ja cilvēki kaut kādu anatomisku iemeslu dēļ varētu nodarboties ar seksu tikai tad, ja abi ir iemīlējušies, turklāt viens otrā! Manuprāt, tas būtu briesmīgi. Jo ko tad darītu tie, kurus nemīl? Dzīvotu mūžīgā seksuālā izsalkumā?

Agrā jaunībā un tad, kad esi ļoti iemīlējies, tas liekas neiespējami ? gulēt ar kādu, ja tu viņu nemīli. Vai ja viņš ? vai viņa ? nemīl tevi.

Bet ar laiku nākas saprast, ka mēs nedzīvojam gluži ideālā pasaulē. Es ticu, ka pasaulē ir daudz cilvēku, kuri nekad mūžā nav nodarbojušies ar seksu bez mīlestības. Bet esmu pārliecināta, ka tikpat daudz ir arī to, kas nodarbojas ar seksu nevis mīlestības, bet... Jā, kā tad dēļ?

Starp citu

Nezinu, kāpēc mani reizēm tā velk uz atklātību ? bet patiesībā kāda gan jēga no blefošanas. Vārdu sakot, es esmu nodarbojusies ar seksu arī bez mīlestības. Jā, es to daru. Šad un tad. Joprojām. Es viņu nemīlu, un viņš mani nemīl. Mēs abi to zinām. Un, zini ko, mums kopā ir labi.

Kāpēc es to daru?

Šobrīd mēģinu atcerēties, kad un kādu iemeslu dēļ es to izdarīju pirmo reizi ? pārgulēju ar kādu bez mīlestības. Neesmu jau nekāds monstrs ? man, tāpat kā lielākajai daļai meiteņu, bija sapņi, ideāli, principi. Un ir joprojām, starp citu.

Taču tad daļa nobrūk ? un tu attopies kāda gultā, jūtot tikai baudu. Un ne miņas no mīlestības.

Kā tas gadījās? Vai es klasiskā veidā mēģināju kādam atriebties? Varbūt biju sadzērusies par daudz vīna un nesapratu, ko daru? Vai biju zaudējusi cerību atrast savu īsto un vienīgo, kuru mīlēšu es un kurš mīlēs tikai mani?

Atklāti sakot... es neatceros. Es neatceros, kāds bija iemesls, lai es pārkāptu jaunas meitenes sapņu principu, kad sekss bez mīlestības vispār nav iedomājams.

Katrā ziņā neko tādu traģisku vai briesmīgu nevaru atcerēties. Un tas mani mazliet satrauc. Vai tiešām es būtu sākusi gulēt ar kādu, ko nemīlu, vienkārši tāpat ? aiz garlaicības? Tas jau nu gan izklausās tā... tā pabēdīgi. Bet es pārāk nepārdzīvoju. Jo mēs patiešām nedzīvojam ideālā pasaulē.

Gribas mīlestību

Aprunājoties ar draudzenēm, konstatēju, ka lielākā daļa no mums ir piedzīvojušas vienu un to pašu. Sākumā ir sapņi un principi, bet tad... Sapņi par lielo mīlestību, protams, paliek, bet principi lēni un nemanāmi atkāpjas... Bet varbūt mēs vienkārši pieaugam?

"Normālu vīriešu ir tik maz, ka jāpriecājas, ja vispār ir iespēja ar kādu pārgulēt ? nav laika gaidīt to lielo mīlu! Un ja nu neatnāk? Bet kniebties ta" gribas!" saka kāda mana draudzene.

Kāda cita mīlestības un seksa attiecību formulēja šādi: "Mēs guļam ar vīriešiem bez mīlestības tāpēc, ka ? meklējam mīlestību. Un pārgulēt ar kādu ? tas nozīmē, ka tad, ja tu nedabū to lielo mīlestību, tevi vismaz kāds samīļo..."

Es pazīstu kādu vīrieti, kurš apgalvo, ka, lai cik īsu brīdi viņš būtu kopā ar kādu sievieti, tajā brīdi, kad viņš ir ar viņu kopā, viņš viņu mīl. Bet tas nu gan, piedod, man liekas galīgs blefs. Mēs esam pārgulējuši. Bija labi. Bet ? kas gan tā par mīlestību pusstundas garumā? Es nevēlos, lai mani mīl tikai tik ilgi, kamēr ar mani guļ. Tad jau labāk tā skaidri un gaiši: mēs zinām, ka esam satikušies, lai justos labi, lai gūtu baudu un prieku viens no otra kompānijas... Bet mīlestība? Nu liksim taču mierā mīlestību!

Gribas seksu

Un vispār ? es varu atzīties. Un patiešām domāju, ka daudziem ir tāpat. Gribas seksu. Vienkārši. Gribas fizisku baudu, tuvību, apskāvienus, pieskārienus, taureņus vēderā... Nu, un visu pārējo.

Kādēļ nosodīt savu nabaga grēcīgo ķermeni, lai tas dzīvotu mūžīgā izsalkumā?

Par visu vairāk gribas mīlestību, jā. Bet ko tad, ja neviena nav, kurā iemīlēties? Ko darīt, ja dvēsele ir rāma kā vakars, kā ezers, kā aka? Ko darīt, ja neviens šajā dzīves posmā nemīl mani? Varbūt mīl ? kaut kur, bet es to nezinu.

Tu vari pacietīgi gaidīt, sapņot, dzīvot. Un nemocīties. Un nealkt. Tā ir tava izvēle. Tā ir tava dzīve. Tu tāda ? vai tāds ? vienkārši esi.

Bet ko darīt man? Es degu seksuālas iekāres ugunī. Mans ķermenis pieprasa seksu. Arī tad, ja mans prāts vēsā ironijā pajautā: "Nu bet kā tad ar jūtām, kundzīt?"

Nav jūtu. Šobrīd nav. Bet ķermenis ir egoists. Ķermenis pieprasa seksu.

Manuprāt, ir tikai normāli, ja pieauguši cilvēki izturas pret savām vajadzībām kā pieauguši.

Ja mēs pabarojam savus izsalkušos bērnus, ja mēs zinām, ka jāpaēd, kad vēderu māc izsalkums, tad kāpēc lai mēs neapmierinātu savu izsalkušo ķermeni?

Kā tas notiek? Tas, kā mēs meklējam un atrodam viens otru, lai pabarotu savus pēc baudas izsalkušos ķermeņus, jau ir stāsts citai reizei. Atrast seksuālo partneri ? tas ir nopietni. Un patiesībā tas nav viegli ? ha, šajā valstī, kur sieviešu ir nez cik tur reižu vairāk kā vīriešu!

Viss ir normāli

Mēs esam dažādi. Un mūsu ķermeņi ir tik dažādi. Visam pāri ? mīlestība, jā. Es joprojām domāju, ka visam pāri ir mīlestība. Ka mīlestība ir galvenā.

Bet es saprotu sevi arī tad, kad neatrodu mīlestību, es nebaidos meklēt baudu.

Es mīlu savu ķermeni. Un es mīlu sevi. Un es nedomāju, ka nodarboties ar seksu bez mīlestības ir lielākais no grēkiem. Man šķiet, daudz lielāks grēks būtu ienīst sevi un savu grēcīgo ķermeni par to, ka tas grib, grib, grib... Alkas pēc baudas patiesi ir tikpat mūžīgas kā alkas pēc mīlestības.