SAVĀDAIS RUDENS

Savādais rudens...
Uzpinu pieneņu vainagu,
Tajā pa starpām kļavlapas košas.
Baravikas un gailenes salasu grozā,
Bet mežrožu krūms turpat blakus
Deg sārtās liesmās.
No viena ābeles zara
Ābols krīt rasas pilnajā zālē,
Bet otrā zarā plaukst ziedi,
It kā sajūtot pavasari.

Savādais rudens...
Kastaņi ierāpjas somā,
Sēž tur un sačukstas, slēpjas.
Es tos vizinu katru dienu.
Šie brauc par zaķi,
Kājas priecīgi šūpo
Un par mani vien smejas,
Bet es sajaucu krāsas
Un paņemu otu,
Lai visu to uzgleznotu,
Kamēr vēl protu!