|
Varbūt piezvanīt tev,
kamēr āboli šūpojas zaros,
un kā pēc skrējiena,
strauji elpojot,
sacīt - es arī , es arī ...
Es arī ? Bet ko , nu ko,
es gaidu tieši no tevis?
Tālās stacijās nedejo
vairs neviens,
tajās svešajās zemēs,
kur neko nevar apbedīt
un uz mūžu neko nevar iegūt.
Redzi, Latvijā lapas krīt,
un rīt jau mēs būsim sniegā.
Vai to es tev teikšu? Un kā?
Zelta kapeikas taupu tam brīdim,
zelta rudens kad Latvijā
savu zeltu zem kājām mīdīs
un kad vēji kā nodevēji
visās stacijās dancinās lapas.
Pūces astei, kas neuzziedēja,
es par tevi
šai rudenī apprasos.
/ M. Misiņa /
|
