RADĪŠANAS ALKAS

Nu re, cik dzejoļi viegli rodas,
Cik vārdi skaisti, cik atskaņas glīti
Kārtojas rindās, kas vilktas ar zīmulīti!
Pie lasītāja diženas domas dodas.

Cik slapja ir jūra, cik bēdīgas acis,
Cik drūma ir dzīve, kāds kāju liek priekšā,
Lai nabadziņš bedrē iekristu iekšā.
Un atkal par niekiem tiek sacelts tracis.

Kurš slaucīs grīdu, kurš spodrinās traukus
Un kuram ēdienu vārīt ir kārta,
Re, bērni kaujas, pa zemi vārtās,
Bet dzejnieks piemeklē vārdus vien jaukus.

Un kritiķi kritizē, redaktors rediģē nepaguris,
Vien nožāvājas, pirms lasīt sāk garadarbus,
Bet lasītājs, kuram šie teksti liekas par skarbu,
Ar pēdējiem spēkiem pie klasiskām vērtībām turas.

Skat, Gēte un Heine, un Puškins ar Tatjanas mīlu,
Un kur nu vēl Vācietis, Elksne un dažs labs ar jokiem,
Kur romantiķi, kas raksta par zvaigznēm un mokām?
Es ticu, to lasot neviens nebūs vīlies!

Man gribējās kaut kā pabeigt šo tēmu,
Un beidzot padarīt arī ko citu,
Bet atkal es dzejas kaislībās kritu,
Un kārtējo reizi sev grūtu likteni lēmu!

Ak kritiķi, sakiet, vai tas būs par traku,
Es uzdrīkstos rindot uz papīra vārdus?
Vai tāpēc klasiķiem pazudīs bārdas,
Ja rakstīs kāds arī pantiņus švakus?