Izvēlējos iemainīt savu pusdienreizi pret mirkli saules, kas šobrīd it tik dāsna, ka grēks būtu nepaņemt to, kas pats nāk pretī. Ir neaprakstāma sajūta, ja plikām kājām var iebrist tik pavasarīgi leknā zālē un ievelties starp šur un tur pa kādai uzziedējušai pienenei un āboliņa pleķītim. Un nerātnie sienāži - tie sisina uz nebēdu ... nudien, draiskuļi tādi! Zirnekļi arī pastrādājuši, savilkdami pavedienus no ābeles uz ābeli, un kā tie tagad saulītē rotājas - te vienā, te otrā krāsā iemirdzēdamies. Ilgi jau nevar tā priecāties - acis žilbst spožajā saulē. Bet putnu vīterošanu var klausīties cik tīk un ļauties vasarīgām noskaņām! . . . jā , lakstīgalu tikai neizdodas sadzirdēt - tā jau, laikam, pogo vienīgi tandēmā ar ievām . . . . Tas viss ap mani, bet gabaliņu tālāk var redzēt tantuku ar kartupeļu grozu priekšā un var dzirdēt, kā atsitas katrs izraktais un iemestais kartupelis . . . un tā viens aiz otra . . . . . Un tad saplūst viss kopā - pienenes izjūta leknā zālē ar tikko izraktu kartupeli grozā . . . . . Interesanti gan - ir rudens ar pavisam pavasarīgām niansēm man tepat blakus! Un es vairs neko nesaprotu, ko vairāk sajūtu? vai pavasari? vai rudeni?  vai abus kopā?  vai dzīvoju vispār ārpus tā visa?  nu īsts sajukums . . . ne tikai manī, bet reizēm arī dabā tā gadās . . .