Ak, Dievs! No kurienes tāds slinkums?! Nu nemaz negribas pieslēgties darbam! Ar trīselīgu roku veru vaļā e - pastu, klusībā cerēdama, ka solītie materiāli vēl nebūs atsūtīti, lai varētu nedarīt neko.

Es ļoti negribu justies tā, kā pašreiz jūtos, bet neredzu iespēju arī, ko mainīt, lai justos savādāk un labāk.

Sevi mierinu un mānu :))) ar domu, ka grūtības cilvēku norūda . . . bet vai grūtības arī kādreiz nevar piegriezties? ir sajūta, ka nu jau līdz brošai sakāpušas . . . un ar ko tad tie rūdītie labāki par nerūdītiem? . . .

Kā vienmēr - esmu nemitīgās pretrunās ar sevi . . . un tas mani nospiež! :(((  . . . ehhhh! :)))))