Dienasgrāmatas (blogi)

04.9.06.

Šodien ir dīvaina diena. Vējš stipri loka kokus. Šis vējš ir rudens priekšvēstnesis. Dārzā krīt plūmes un āboli, rūgteni smaržo pēc dālijām un samtenēm. Debesis smagas un zemas. Mākonis, samācies kā nelaipns laulenis, pa laikam izspļauj kādu riebeklību. Cik labi, ka mākoņa slapjums netrāpa dvēselē, bet tikai uz sejas. To var noslaucīt. Vienīgi māc skumjas. Skumjas par aizgājušo skaisto laiku. Stāvu tramvaja pieturā un izdzirdu spārnu švikstoņu. Vai tiešām jau gājputni? Pat mazliet iztrūkstos. Nē, tie ir tikai četri gulbji, kas lido no jūras puses uz ezeru. Un tomēr, sirdī paliek savāda sajūta. Nekad agrāk tādu neesmu izjutusi.

05.09.06.

Vakarnakts ar vētru, lietu un spožajiem zibspuldžu gaismās mērāmiem zibeņiem, bija kā pārbaudijums cilvēku un suņu nerviem, ābeļu zaru lokanībai un manu eņģeļtauru baltajām un sārtajām taurēm. Mani nervi bija stipri. Suns gan apčurājās no bailēm. Ābeles neizturēja un nosvieda lielu daļu savu ābolēnu. Eņģeļtaures bija visvārgākās. Šorīt zemē mētājās skaisto trompešu driskas. Tās, kas palikušas zaros, bija nogurušas un apdauzītas ar brūniem pleķiem ka zilumiem uz vaigiem. Vējš bija mēģinājis metājies arī ar puķu podiem. Dažus tikai pakantējis, bet ar dažiem, laikam, spēlējis futbolu. Ozols bija, laikam, imitējis krusu, ar zīlēm baidīdams projām kaimiņu runčus, jo kaķene atgriezās mājas tikai no rīta.