Dienasgrāmatas (blogi)

estere_21, 16-08-2006 17:35		28
... Uzplaukst koks manās domās... viņi karājas tā zaros... viņi atslēdzas... es karājos tā zaros... arī es atslēdzos... "Uz krutīm man dzeltena sirsniņa pukst - priecīgi smaidot... Tikai žēl...ka papīra..." Kādēļ pasaule sagriezās uz otriem sāniem, tik pēkšņi, kā zibens no skaidram debesīm? Tik ass, auksts un neaptverams... Kur palika viss iegūtais? Mēs sakām : "Vēl ir!" Bet vai ir? Es vairs nezinu... Ir tikai miljoniem atmiņu, kuras cenšamies atdzīvināt dienu no dienas, stundu no stundas klīstam pagatnes telpā, bez elpas, ko ievilkt rītdienai, šai telpai nav... Ir tikai smacējošs gaiss, jo aizejot, kāds aizmirsa atvērt logus - labākai rītdienai... Labākai nākotnei... Es kaut ko daru, cenšos iegūt makslīgu prieku, neīstus smaidus, bet atverot acis no eiforijas, saprotu, ka man tas pilnīgi neko nav nozīmējis... Nulle emocijas... Ne jau izeja ir tā ko meklēju, bet durvis atpakaļ - neaizvērtas, neaizslēgtās un līdz galam neuzlauztās... Kā adatains ezis, manās krūtīs dzīvo sirds (sirds vai akmens?), tā akli raud un kliedz, bet āra netiek... Un nu manās rokās ir viss par ko sapņoju... Mīlestība, ar kuru vairs nezinu ko darīt... Visa kā par daudz... Par daudz smaidu, par daudz mīlestības, par daudz melu... "Mans smagais smaids guļ uz Tavas pieres... Tu raudi... lai gan zini... - Es vairs neatnakšu -

Komentāri

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.