Fakts ir tāds, ka man nekad nav īpaši labi padevusies saskarsme ar cilvēkiem. Dažiem cilvēkiem tas padodas, citiem nē. Neesmu cēlies no lielas ģimenes, kurā ir vesels bars brālēnu un masīcu, un visādu citādu radinieku, kuri šad tad mēdz vienkārši "iegriezties". Visā tai laikā, ko esmu pavadījis vecāku mājās, neviens pie mums nemēdza "iegriezties". Mani vecāki nomira, kad man bija divdesmit gadu, māsa pārcēlās uz Lenkšīru, izmācījās par medmāsu un apprecējās, un tā nu no ģimenes nekas nepalika pāri.
Tad nu es dzīvoju viens pats savā mazajā dzīvoklītī Stoukņūingtonā, dodos uz darbu, reizēm uzkavējos tur līdz vēlam vakaram, un - jūtos vientuļš. Es neesmu nekāds sabiedriskais. Kad sastopu cilvēkus, kuri man patīk, tā vietā, lai pateiktu ko jauku, izrādītu viņiem savas simpātijas un apbērtu viņus ar jautājumiem, es noslēdzos sevī, kā jau no sākta gala nepieļaudams domu, ka varētu viņiem iepatikties, kā būdams pārliecināts, ka nelikšos viņiem gana interesants. Un tā rezultātā - pats par sevi saprotams - es viņiem patiešām neliekos gana interesants. Kad tas notiek nākošo reizi, es gan to visu atceros, taču tā vietā, lai censtos rīkoties pareizāk, atkal un atkal no jauna ieslīgstu šajā stingumā. Pusei pasaules iedzīvotāju piemīt pašapziņa, otrai pusei nē, un man nav ne jausmas, kā lai pārlec no vienas puses uz otru. Lai iegūtu pašapziņu, tev jābūt par sevi pārliecinātam: tas ir apburtais loks.
Sludinājums skanēja šādi: ESAT JAUNS PROFESIONĀLIS (25 - 35)? STRĀDĀJAT TIK DAUDZ, KA NEATLIEK LAIKA NE SABIEDRISKAJAI, NE PERSONISKAJAI DZĪVEI? ...
Džuliāns Bārnss. Atklāti runājot |
