|
Sapnis par bezizeju..
..jo nekur negribas iet
saulriets pār ezeru vakarā
laiva vieglītēm slīd
vien viņai zināmu ceļu
galva tava klēpī man dus
pievērtas acis, tik kluss
smaidi sapnī..laimīga Tu
man griezties bailes un elpot
skaistums lai nepazūd..
atvēri acis,likās tās stāsta
par dvēseles kaisli
skropstās iemirdzot dimantiem spožiem
bet pirksti Tavi manu roku glāsta
muti piebēri ar ķiršiem un smēji
krāsoja tavas lūpas tie sārtas..
un skūpstīji mani
..saulriets nolaidās zemu..
rokas apvijās..tās nezina mieru
kaislē augums drebēja
un lūpas satikās..
viegla nopūta..
glāsti,kas kausēja mani
kā ūdens Tu manās rokās
kā svece,liesmas karstumā kusi
daudz maiguma un kaisles jūtu
kā viļņi tie apņēma mani
pamosties bail
roka tava uz mana vaiga..
kā kaķēns azotē sildies
un tiksmi murrā..
murrrrrrrrrr...
rokas pieskāriens tavs glāstīt māk
tas sakrātais,neizteiktais
maigums un kaisle
robežas brūk
vēl soli tuvāk..līdz izmisums
pārtop sapnī baltā
kā plīvurs apsedzot mūs
izgaist telpa..laikam sekundes ,stundas zūd
Mīlestība..Saule un Jūra
kopā mijās
realiāte izgaist Telpā
vien elpa pie manas krūts..un lūpas
skūpsta un glaužas klāt
saspringst mans augums un atdodas
glāstošas rokas..Bezgalība
aizmigt viegli,bet pamosties bail
sen aizmirstas sajūtas..
ir lietas,kas liek justies labi.. un tās ir cerības pēc balta, mirdzoši balta sniega..pēc saules..pēc saules un lietus kopā..pēc varavīksnes,kas pārsteidz ..pārsteidz ikreiz ar savu vienreizējo krāsu gammu..
Cilvēka dabā ir raudzīties debesīs..un nestaigāt ar nodurtu galvu..mani var sāpināt,bet nevar nospiest uz ceļiem dzīvot..Kļūdās tie,kas domā,ka esmu pesimists..pat visgrūtākos brīžos spēju pasmaidīt un teikt.."bet varēja būt vēl sliktāk"..
Cerības, sapņi.. tie ļauj pacelties pāri parastai ikdienai un saredzēt ko tādu,ko nevar ieraudzīt ar acīm..Tikai ar sirdi.. |
