|
mani vārdi manas acis
tās gan klusēt,gan mīlēt prot
vērīgi ieskatoties
var atrast bērnības cerības baltas
arī to,kā pieaugot
viršu rūgtums..vilšanās,naids
netīk man skaļi,glaimīgi vārdi
tie kā medus, lipīgi salds
un kad pirmais izsalkums remdēts
mugurā iedurts dunča asmens salts
kur remdēji tu savas slāpes
kad izvēle bij dota tev..
tu klusēji..tā aiztaupot sev sāpes
ak muļķe sirds..tad klusē tagad vēl..
bet to tu neproti, un žēli sūdzies
tā mīļumu un taupīt lūdzies..
ak sirds..
tu esi tāda,kāda spēji būt
un savādāku negribētu
jo tā es tevi jūtu..
.............
viegla gaisīgu liepziedu smarža
sajūtu kokteili sajaucot..
malku tverot,es jau reibstu
grimstot dziļāk,
aizmirstot
ikdienas likstas un kāpienus grūtos
tavās domās es patveros.. |
