Es un daba.  Daba un es.  Es dabā.  Daba ap mani . . . neatņemama saikne vienam ar otru.

Visa sākumā ir pavasaris, kad mostas zeme, saplaukst koki un putni ligzdās dēj oliņas.  Šodien daba ieiet savas attīstības stadijas otrajā posmā - vasarā.  Zied viss un visapkārt.  Arī saulīte uz mums noraugās no sava visaugstākā skatu punkta . . . bet tepat pamalē slepeni glūn rudentiņš, kā baidīdamies nokavēt savu starta signālu.  Rudens - tas ir ražas laiks . . . kā veiksmes vai neveiksmes rādītājs.  Tad daba sāk gatavoties atpūtai . . .  lēni, nesteidzīgi un pa to laiku klusītēm sevi piesaka . . . ak, ziema - ziemiņa! . . . jā, bet pagaidām tas vēl tālu - ŠOBRĪD   SEVI  IR  PIETEIKUSI  VASARA !

 . . . un kā ir ar mani?  kāds bija mans pavasaris?  un vasara?  un cik tālu es esmu tikusi?  kur esmu pašlaik? 

 . . . šīs ir pārdomas, kas mani pārņēma, izejot pagalmā basām kājām stipri agrā rīta stundā, kad saulīte sūtīja savus pirmos dāsnos stariņus . . .