|
Mēs visi esam ceļotāji dzīves vilcienā, kurā iekāpjam un no kura izkāpjam ne paša gribas dzīti, nepazīdami spēku, kas vilcienu rauj uz priekšu. Reizēm vilciens kavējas pie nenozīmīgām, garlaicīgām stacijām, bet sniegainām kalnu gālēm pārāk ātri aizdrāž garām. Ar cilvēkiem, kas jauši vai nejauši iekāpuši mūsu nodaļā, mums jābrauc kopā, ar viņiem mūsu liktenis saisīts gan skaistajā braucienā pa kalniem un lejām, gan katastrofas gadījumā. Ja mūsu nodaļā būtu iekāpuši citi braucēji, mūsu ceļojums būtu guvis citu nokrāsu, mēs būtu mainījuši maršutu, izkāpuši nevis mazā, bēdīgā provinces pilsētiņā, bet, ceļabiedru apgaroti un iejūsmināti, brauktu viņiem līdzi uz kalnu augstāko galotni, no kurienes atvertos plašāks skats uz sāpju pilno, bet neizsakāmi bagāto pasauli. /Zenta Mauriņa/ |
