Dienasgrāmatas (blogi)

sssusurs, 16-02-2006 15:26		6 26
Piedod. Es atkal biju citur... Tu esi tik tālu un man nekas cits neatliek, kā meklēt mieru citās acīs. Un es klaiņoju, es nodaru pāri šīm citām acīm, jo viņas redz un jūt... nebūs būt. Bet viņas smej, viņas saprot un pieņem. Nav jau muļķes... viņas dzird to, ko grib dzirdēt, jo es viņām zīmēju to, ko viņas grib redzēt. Viņas ēd manis dāvātos mirkļus, kā bērns saldumus, nedomājot par pumpām, kuras varbūt būs pēc tam... Viņas krīt, nedomājot par atsitienu. carpe diem. Piedod par manu mirkļošanu. Es mirkļoju viņām, bet palieku Tev.

Komentāri

marimba: skaisti, bezgala skaisti pateikts! Ja kolēģi neskatītos, nobirdinātu pat asariņu...

2006-02-16 15:35

sarma7: No lielas mirkļošanas var sanākt viena liela mirdzizlāde:)) Padomā par sekām:))

2006-02-16 16:23

sssusurs: Man sekas patīk un valdzina. Tikai tukšums klusē... pārējie agri vai vēlu kliedz. :)

2006-02-16 18:24

sarma7: Mirdzizlāde var būt arī bīstama dzivībai... , spriegums liels...:)

2006-02-16 19:51

mistik: Tu precīzi esi atspogulojis mirkļa burvību... un tās izjūtas:) Žēl, ka mirkli nevar paturēt, bet vienalga tas ir forši...:) nedomāt un redzēt tikai to, ko gribi...

2006-02-16 20:46

sssusurs: sarma7: Dzīvot vispār ir bīstami dzīvībai. Dzīvības spiets reiz klusēt būs spiests.
Man ļoti patīk viens joks no kādas pavecas un gaumīgas amerikāņu komēdijas: Es zinu, ka visi reiz mirst, bet domāju, ka dzīve manā gadījumā pieļaus izņēmumu. :)
mistik: Es šodien laikam esmu teicienu vācelīte... man diņķenē ir ieraksts kaut kur par šo uzrakstu, uz kādas mājas: netici tam, ko redzi, redzi to, kam tici. :)

2006-02-16 22:22

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.