Dienasgrāmatas (blogi)

Man pirkstos sakrājušās dziļas ilgas, Tava āda nav skarta un Tavos matos ievīts lūgums noglāstīt un vīt tajos mazus manu lūpu skūpstus... Es daudz atdotu par vienu pašu drošu un glāstošu Tavu acu skatu, ko es noķertu un tā sasiets iekristu Tavās acīs uz vēl vienu neatgriešanos.

Man patīk staigāt pa pārdomu pļavām un redzēt, ka Tu man nāc pretī... Tu esi tik tīra un tik iekārojama, Tu esi tik balta un tik nosmērējama ar manu iekāri, manu siltumu un maniem pieskārieniem. Tu esi tik sargājama un tik spēcīga, Tu esi mana sirds. Un mans vairogs un zobens manai sirdij. Tu mani papildini. Kad es esmu vājš, Tu mani spēcini, kad pārāk spēcīgs, Tu mani padari remdenāku, lai nekas mani nepazudina, jo kamēr būšu es, būsi Tu. Kad es skrienu, Tu neļauj man krist, kad es krītu, Tu neļauj man sasisties. Kur beidzos es, esi Tu. Kur beidzies Tu, esmu es. Vienmēr, vienmēr būs kaut kāda daļa no Mēs... No tā nevar aizbēgt, jo to nekad nevar vēlēties. Jo es esmu Tu un Tu esi es.

Es vēlos, kaut Tu man nekad nepiederētu, lai man nebūtu jāpieder Tev. Es vēlos, lai mūsu brīvība būtu cieņas un mīlestības pilna kā soļu pilna ir deja, lai katrs pagrieziens liek nedaudz reibt, bet nekad nezaudēt kontroli pār situāciju, jo katra kustība ir mūsu. Ne Tava, nedz mana, bet mūsu.