Dienasgrāmatas (blogi)

Makten visādā nedēļas nogale... Tukums kā burvju karaļvalsts mani pārsteidza ar savu mieru un klusumu, ar gremdēšanos sevī. Apmeklējuma iemesls visai skarbs - vectēva bēres. Varbūt tāpēc arī tādas sajūtas... sniegs kā atgādinādams par visu gaistošo, lēnām krita visas trīs dienas, ko es pavadīju šai pilsētā, viss bija balts, no rītiem spīdēja saule, bet pa vakariem tā vien gribējās klīst apkārt un atstāt savus nospiedumus itin visur: uz tilta margām, uz sliedēm, uz jumtiem, ielās, koku zaros, dūmeņos, mākoņos, automašīnu apsnigušajos vējstiklos un gaišu cilvēku sirdīs...

Vectēvs izskatījās tīri frišs... Maķenīt žēl par to, kas nepaspēts, un dīvaini noraudzīties uz tiem, kas tagad vēl mēģina kaut ko paspēt...

Liels prieks bij par brāli, kurš iekārtojies ar savu meiteni dzīvoklī, sācis dzīvot no vecākiem pavisam patstāvīgu dzīvi... Un tīri tā neko, ja tā paraugās... piedāvāja man naktsmājas, bet paši aizbrauca prom, atstādami mani savā dzīvoklī mierā un klusumā... un tādā noskaņā es nodzīvoju trīs dienas, šķiet, sen tā nebiju atpūties. Miers, pārdomas, klusums... Man šķiet, vēl nedēļu tā varētu, bet darbs...

Vienu vakaru, ejot no vectēva mājām uz brāļa dzīvokli, uz apsnigušā gaisa tilta virs sliedēm pie margām ieraudzīju baltu kažociņu, notupušos. Viņa lūdza cigareti. Man nebija, es atbildēju, ka nav, pajautāju vai viss kārtībā, bet atbildi nesagaidījis, devos tālāk. Domas mazliet nemierīgi virknējās... Ko viņa tur darīja? Cigarete... Cik ilgi viņa tur paliks? No rīta, atpakaļ ejot, man bija maķenīt bail, ka redzēšu apakšā visu nomīņātu, pēdas. Bet nē, ja arī tās tur bija bijušas, visu sedza sniegs.