Dienasgrāmatas (blogi)

Es pirmo reizi pa iistam tikai shodien izjutu visumu, kad skatiijos pa atveerto logu debesiis...

Un taa virsma uz kuras atrodamies ir tik nieciiga.

Cilveki liidziigi kaa skudras skraida pa saviem celjiem. Tie ir liidziigi ne tikai savaas darbiibaas, bet arii vizuaali - vienaadi veidojumi. Arii kaa skudraam tiem irsava hierarhija, vieni mazi, citi lieli un mazaas dara visu, lai radiitu labveeliigu vidi lielo eksistencei.

Biezji domaaju kaada buutu pasaule, ja mees katrs dariitu visu nepakaljaujoties kaut kaadiem raamjiem, un cik ilga buutu pasaules eksistence ar taa miitoshajiem humanoiidiem.

Pati ljoti veeleetos dzivii bez kontroles, nebaidoties par to cik taadaa gadiijumaa buus iisa mana dziive..jaa, varbuut iisa, bet pilniiga un manas eksistences veerta.

Tik netiikami, kad veeleis ieguut jaunas leitas, lai arii kaadas formas taas sevii eitver, tomeer naakas atteikties no citaam, kas jau apstaav. Protams, pastaav iespeeja, ka dazjas no taam var apvienot, liidz ar to sadrumstalojot savu laiku, un padarot savu dziivi haotiskaaku, kas savukaart paarslogo praatu un nogurdina fizisko kjermeni.