PERSONĪBAS VAJADZĪBU STRUKTŪRA
Katrs cilvēks ir individualitāte - atšķiras no pārējiem ar savu vienreizību. Mēs viens no otra atšķiramies ar rakstura, temperamenta un īpašību dažādību. Taču cilvēku vislabāk raksturo viņa personības vajadzību struktūra. Tā izsaka cilvēka psiholoģisko būtību.
Vajadzība ir iekšēja nepieciešamība pēc tā, bez kā cilvēks nevar iztikt. Piemēram, cilvēks nevar iztikt bez miega, uztura, dzīves vietas u.c. Vajadzības ir arī psiholoģiska rakstura - cilvēkam ir nepieciešamība veidot savstarpējās attiecības ar citiem.
Cilvēku visvairāk raksturo tas, kādas vajadzības viņš cenšas apmierināt, pēc kā dzīvē tiecas. Par personības būtību spriež pēc tā, kuras vajadzības cilvēkam ir vissvarīgākās, tas ir, kāda ir personības vajadzību struktūra. Vajadzības nodrošina cilvēka virzību un attīstību. Tiklīdz viena nepieciešamība ir apmierināta, parasti rodas nākošā - pēc kā tiekties.
Divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados amerikāņu psihologs Abrahams Maslovs (1908 - 1970) ir aprakstījis savu priekšstatu par vajadzību struktūru. Viņa vajadzību modelis joprojām ir ļoti populārs un tiek plaši pielietots praktiskajā dzīvē.
Maslova modelī visas vajadzības ir sakārtotas piecos līmeņos. Parasti to attēlo piramīdas vai trapeces veidā, kas sastāv no pieciem līmeņiem. Pirmais līmenis ir fizioloģiskās vajadzības, otrais - vajadzība pēc drošības, trešais -vajadzība pēc piederības un mīlestības, ceturtais - vajadzība pēc pašcieņas, piektais - vajadzība pēc pašīstenošanās.
Pirmais līmenis - fizioloģiskās vajadzības. Šo līmeni dēvē arī par pamatlīmeni. Tieši fizioloģiskās vajadzības ir visa pamats. Tās jāapmierina, lai cilvēks varētu izdzīvot un eksistēt. Ja pamatvajadzības nevar nodrošināt, cilvēks nespēj dzīvot un citām augstākām vajadzībām nav nekāda nozīme. Pie pirmā līmeņa pieder : vajadzība pēc uztura - cilvēkam jāremdē izsalkums un slāpes, vajadzība pēc atpūtas - miega, vajadzība pēc dzīves vietas. Šeit pieskaita arī dzimumvajadzības apmierināšanu, tieši seksuālā ziņā. Mīlestība ir trešā līmeņa vajadzība.
Mūsdienās fizioloģisko vajadzību apmierināšana ir saistīta ar zināmu komforta izjūtu. Tātad, ne tikai remdēt izsalkumu, bet lietot garšīgu un veselīgu uzturu, mūsu mājokļiem jābūt ērtiem un moderniem u.t.t. Mēs cenšamies apmierināt vajadzības ne tikai izdzīvošanas līmenī, bet kādā augstākā pakāpē.
Otrais līmenis - vajadzība pēc drošības. To saprot gan fiziskā, gan psiholoģiskā nozīmē. Pirmkārt, tā ir instinktīva izvairīšanās no fiziskām ciešanām, draudiem un briesmām, kas saistītas ar nāves bailēm. Bet psiholoģiskā ziņā tā ir vajadzība izvairīties no nepatīkamiem pārdzīvojumiem, aizrādījumiem, pārmetumiem. Cilvēki cenšas nenonākt nepatīkamās situācijās.
Drošību nodrošina stabilitāte un informētība. Stabili un nemainīgi apstākļi cilvēkiem dod drošības sajūtu. Pierastā situācijā cilvēks viegli orientējas, var paredzēt , kas notiks, un attiecīgi sagatavoties šiem notikumiem. Jebkuras straujas pārmaiņas, jaunas situācijas saistītas ar nedrošību un ir psiholoģiski smagi panesamas. Rodas apjukums, trauksmes sajūta, pesimisms, depresija.
Otrs nosacījums ir informētība. Cilvēkiem svarīgi uzzināt informāciju par sev svarīgiem jautājumiem. Jebkura neskaidrība, nenoteiktība rada nedrošumu un trauksmi. Tas nozīmē, ka cilvēkam labāk zināt sliktas ziņas, nekā nezināt neko.
Trešais līmenis - vajadzība pēc piederības un mīlestības. Cilvēks, lai arī cik liels individuālists būtu, nespēj iztikt bez citiem cilvēkiem. Ir nepieciešami tā saucamie ?savējie?, kas cilvēku pieņem tādu, kāds viņš ir, saprot un atbalsta. Tā var būt ģimene, draugi, darba un mācību kolēģi. Citam, savukārt, tie ir partijas biedri, kurus viņš uzskata par ?savējiem?. Visiem cilvēkiem ir vajadzība pēc mīlestības. Katrs vēlas, lai viņu iemīlētu. Tāpat ikviens tiecas iemīlēt kādu citu.
Ceturtais līmenis - vajadzība pēc pašcieņas. Tā var izpausties, kā tieksme iemantot citu cilvēku atzinību. Mums ir svarīgs apkārtējo - ģimenes, draugu, kolēģu - vērtējums un atsauksmes. Šādā gadījumā cilvēks cenšas gūt panākumus, atzinību, uzslavas. Tas stiprina viņa pašcieņu. No otras puses, tā var būt arī pašapliecināšanās. Lai veidotos cieņa pret sevi, cilvēks cenšas sev pierādīt : ?Es to varu?. Viņš izvirza sev mērķus un uzdevumus, tiecas tos īstenot, pārvarot dažādas grūtības. Viņam liekas : ?Ja es to varu, arī citi mani augstāk vērtēs?.
Piektas līmenis - vajadzība pēc pašīstenošanās. Pašīstenošanās gadījumā cilvēks izmanto savas spējas, zināšanas, talantu. Cilvēks tiecas pēc panākumiem un sasniegumiem, taču viņam nav svarīgs citu novērtējums. Tā ir būtiska atšķirība no pašcieņas (ceturtā līmeņa), kad galvenais ir citu atzinība. Ja ir aktuāla pašīstenošanās, cilvēks cenšas pēc sasniegumiem, lai izteiktu savu personību. Viņam ir vienaldzīgas citu domas, svarīgi - ko viņš pats domā par sevi. Maslovs uzskata, ka zemāko līmeņu vajadzības ir iespējams apmierināt pilnībā, bet pašīstenošanās praktiski nekad nav piepildāma. Cilvēks vienmēr jūt, ka var izdarīt vēl ko, bez tā, ko jau paveicis. Pašīstenošanās ir cieši saistīta ar radošo potenciālu, kas cilvēkam ir jārealizē. Cilvēks spēj sevi realizēt, ja viņam ir interesants, saistošs darbs, kas atbilst dzīves aicinājumam un var sniegt viņam patiesu gandarījumu un dzīves jēgas piepildījumu.
Nevelti Maslovs personības vajadzību struktūru ir atainojis piramīdas veidā. Piramīda var veidoties augstāka un sasniegt virsotni, ja stabili ir tās pamati. Tātad jābūt apmierinātām pamatvajadzībām, lai cilvēks tiektos piepildīt augstākas nepieciešamības. Ja cilvēks ir paēdis un jūtas drošībā, viņš sāk skatīties uz apkārtējiem cilvēkiem, veidot attiecības. Ja apkārt ir jauki un saprotoši cilvēki, rodas vēlme, lai viņi izrādītu cieņu. Ja cilvēku ciena un atzīst, viņš sāk domāt, ko vispār šai dzīvē grib sasniegt. Tikai tad cilvēks var piepildīt savu dzīves aicinājumu.
Kas nosaka to, kuras vajadzības cilvēkam ir svarīgākās? Pilnībā skaidras atbildes nav. Domājams, ka iespaidu atstāj vecāku ietekme. Bērni pārņem to, kas vecākiem ir bijis svarīgs. Nozīmīgi arī, ja bērnībā kas ir trūcis, cilvēks to cenšas piepildīt un atgūt. Liela loma ir arī sociāli - ekonomiskiem apstākļiem. Ja cilvēkam ir materiālas dabas problēmas, viņš cenšas tās risināt un nespēj domāt par citām augstākā vajadzībām.
Kā varētu noteikt, kas ir svarīgs pašam un arī citiem? Noteiktu izstrādātu testu nav. Domājams, ka mēraukla var būt laiks. Tam, kas mums ir patiešām svarīgs, mēs vienmēr atrodam laiku. Savukārt ne tik nozīmīgām lietām, vienmēr pietrūkst laika. Piemēram, satiekot paziņu, sakām, ka vajadzētu aprunāties, bet nav laika. Ja patiešām tas būtu svarīgi, laiks atrastos.
Pēc Maslova uzskatiem personība ir mainīga atkarībā no vajadzību struktūras. Vadošās vajadzības mainās atkarībā no apstākļiem, kādos cilvēks atrodas. Tikai sasniedzot augstāko ? pašīstenošanās līmeni ? cilvēks pilnībā spēj sevi realizēt un piepildīt dzīves jēgu.