Reinkarnācija ? atkal jeb vēlreiziemiesošanās (latīņu valodā re ? atkal, vēlreiz; incarnatio ? iemiesošanās); to sauc arī par dvēseļu transmigrāciju ? pārceļošanu.
Kad šī teorija parādījās pirmo reizi? Senajās šumeru, Ēģiptes, Irānas, Romas un Ķīnas reliģijās tāda nav sastopama. Arī Rigvēdā par to nerunā. Pirmo reizi reinkarnācija pieminēta upanišadās. Konkrēti Brihadāranjakaupanišadas 6. daļas 2. nodaļā. Dvēseļu pārdzimšanu kā jaunu mācību zēnam Švetaketu atklāj gudrais Prāvāhāna.
«Tie, kuri askēzē kaist ? tie caur uguni aiziet? uz Sauli. Tur viņus uzņem pie ļaudīm nepiederošais Puruša, kurš viņus aizved pie Brāhmana. Tas tad ir ceļš, kurš aizved pie dieviem».
Šeit cilvēka dvēsele ? Ātmans savienojas ar Brāhmanu un izkūst dievišķajā. Tāda, pēc upanišadu domām, ir cilvēka vienīgā iespēja iegūt nemirstību. Bet kas notiek, ja cilvēka dvēsele nesavienojas ar Brāhmanu?
«Tie, kuri dzīvo par namturiem, paturot noliktā godā upurēšanu, dāvanu došanu, labdarību ? tie aiziet pie senčiem? Tik ilgi tur palikuši, kamēr augļi no labajiem darbiem nodiluši, tie dodas atceļā to pašu ceļu, kā nākuši šurp? Tāds, kas šaisaulē svētīgi dzīvojis, drīz tad iemanto brahmanietes, kšatrijietes vai vaišijietes klēpi. Bet tas, kurš nešķīsti dzīvojis ? iemanto suņa vai cūkas klēpi?»
Tātad cilvēkam, saskaņā ar upanišadu koncepciju, paveras trīs iespējas:
* saplūst ar Brāhmanu, pazaudēt savu apziņu, individualitāti;
* atdzimt pasaulē kā cilvēkam (tas, kādas kārtas cilvēkam būs pārdzimt, ir atkarīgs no nodzīvotās dzīves, no izdarīto darbu rakstura ? karmas);
* pārdzimt zemākā būtnē.
Karma ir izdarītās rīcības sekas, kas nosaka cilvēka likteni ne tikai dzīves laikā, bet arī viņa iemiesošanos citā ķermenī pēc nāves.
Par ikvienu darbu, gan labu, gan ļaunu, būs jāsamaksā. Šeit nevar palīdzēt nekādi ārēji spēki, nevar būt piedošanas. Karmas likums ir taisnīgs un nepielūdzams. Pasaule tiek uztverta kā ilūzija, malds vai kā šķidrauts, kas aizklāj patieso īsto esamību ? dvēseli jeb garu. Ja dvēsele spēj izlauzties cauri šķidrautam un saskarties ar patieso esamību, tad tā atbrīvojas no pārdzimšanu cikla.
Upanišadas radušās VI gs. pirms Kristus.
Drīz vien arī budisms pārņem reinkarnācijas mācību. Bet kad šī ideja sasniedz Eiropu? Ir zināms, ka pārdzimšanai ticēja Pitagors, Empedokls un Platons. Taču Aristotelis to noliedza un viduslaikos un renesansē par reinkarnāciju runāts netiek, līdz XIX gs. sākumā kāds francūzis Anketils di Perons, uzturēdamies Indijā, pārtulkoja 50 upanišadas. Viņš atgriezās Francijā un izdeva savus tulkojumus, kas Rietumiem pirmo reizi ļāva nedaudz pietuvoties mītiskajam Austrumu garam. Jāpiezīmē, ka kristietībā, islāmā un jūdaismā reinkarnācijas idejas netiek paustas.
Kas vieno kristietību un upanišadu autorus?
* Dieva noslēpums, kas nav izsakāms mūsu, cilvēku, jēdzienos.
* Dvēsele un garīgais ir svarīgāki par materiālo pasauli.
* Pestīšanas ideja ? mokša.
Kas atšķirīgs?
* Upanišadas uzskata, ka cilvēka galvenā nelaime ir avidja ? neziņa, ka viņš ir daļa no Dieva.
Kristiešiem cilvēks ir Dieva radīts. Visa materiālā pasaule ir Dieva radīta.
* Upanišadas apgalvo, ka visa materiālā pasaule un arī cilvēki ir tikai ilūzija ? Dieva sapnis, rotaļa, ka Dievs pats un tikai Viņš ir šīs pasaules subjekts. Mokša jeb atbrīvošanās ir atgriešanās Absolūtā, jo patiesībā ir tikai viena personība, viena dvēsele ? pats Dievs.
Evaņģēlijs sludina pilnīgi citas idejas: mēs visi esam Dieva radības, Dieva bērni. Visiem mums ir dota brīvība kalpot Tēvam vai no tā atteikties. Mēs visi esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Un visi mēs varam tikt pestīti.
XIX gs. septiņdesmitajos gados straujā materiālisma attīstība un izplatīšanās sabiedrībā radīja prasības pēc noslēpumainā, neparastā. Šo interesi sākumā aizpildīja spiritisms, bet pēc tam krievu ceļotājas un okultistes Helēnas Blavatskas radītā teosofija. Viņas idejas apkopotas traktātā «Slepenā doktrīna».
Ko jaunu pasaulei atklāj Blavatska?
To, ka vienmēr ir bijusi viena īstena reliģija, kuras tīrību un patiesību sargājuši un cits citam nodevuši tās adepti. Reliģiju daudzveidību izdomājuši priesteri, lai vieglāk valdītu pār pūli. Teosofijas uzdevums ir apvienot visas reliģijas vienā jeb, pareizāk sakot, atgriezties pie pareizās adeptu saglabātās ticības.
Blavatskas kundze izdod žurnālu «Lucifers». Vēlāk gan viņas darbu turpinātāja Annija Bezanta centās mīkstināt savas priekšgājējas antikristietisko teosofijas mācības ievirzi.
Savukārt Helēna Rēriha no teosofijas izveido dzīvo ētiku jeb agni-jogu. Pārdzimšanas mācība ir gan teosofijas, gan dzīvās ētikas stūrakmens. Tā risinās kosmiskos apmēros: reinkarnējas arī planētas un zvaigznes; cilvēks uz zemes atgriežas daudzas reizes, lai gūtu pieredzi, lai mācītos, lai šķīstītos; mēs pārejam no viena ķermeņa uz citu kā no viena dzīvokļa uz citu; dzīvokļa kvalitāti nosaka mūsu iepriekšējā dzīve.
No kurienes nāk šī informācija? Cik ticami ir avoti?
H. Blavatska un vēlāk arī H. Rēriha vienmēr atsaucās uz kādiem noslēpumainiem skolotājiem ? mahātmām, kas dzīvo kaut kur Himalajos.
Lūk, ko par to raksta izcilais XX gs. teologs Aleksandrs Meņs:
«Šie mahātmas uzrakstīja vēstījumu padomju valdībai, kurā par labu tika atzīti baznīcu grautiņi, kultūras izpostīšana un vecās pasaules iznīcināšana kaut kādas gaišākas nākotnes vārdā. Kad es lasīju šo tekstu, man palika slikti.»
Iznāk, ka mahātmas par labu atzina «ļaunuma impēriju»?! PSRS bija vienīgā valsts, ko dižie adepti cildināja. Ko par to mums domāt?
Savukārt Jungam ir šāds uzskats:
«Teosofiem ir amizants priekšstats ? kaut kur Himalajos vai Tibetā sēžot mahātmas un no turienes iedvesmojot un vadot visas pasaules prātus. Austrumu maģiskās garu ticības ietekme ir tik stipra, ka garīgi normāli eiropieši man apgalvoja ? viss labais, ko saku, esot mahātmas iedvesmots, nepastāvot nekādām manām priekšzināšanām, bet manis paša pūlēm neesot nekādas nozīmes. Šī Rietumos ļoti izplatītā un dziļi ieticētā mitoloģija kā jau visas mitoloģijas ir nevis nejēdzība, bet gan svarīga psiholoģiska patiesība. Pareizi ir arī tas, ka Austrumi ir saistīti ar tām garīgajām pārmaiņām, ar kurām mums ir darīšana. Vienīgi šie Austrumi atrodas nevis kaut kādā Tibetas mahātmu klosterī, bet mūsos pašos. Austrumi ir mūsu pašu dvēsele, kas rada jaunas gara formas.»
Tātad lielāku nozīmi pievērst savai iekšējai pasaulei! Iedziļināties savā dvēselē!
Bet kā izskaidrot to, ka daudzi diži cilvēki atcerējušies savas iepriekšējās dzīves, piemēram, Pitagors un Rāma Krišna?
K.G.Jungs to skaidro šādi: cilvēka zemapziņā guļ visas cilvēces kolektīvā atmiņa. Garīgi attīstītiem cilvēkiem pavērās vārti uz šo visas cilvēces atmiņu, viņi redzēja savu senču gaitas, kas viņiem pašiem varēja šķist kā viņu pašu iepriekšējās dzīves.
Teosofija māca, ka mūsu ciešanas ir mūsu karmas radītas. Leibnics teicis: «Mans kungs, kāds no tā jums būtu labums, ja jūs kļūtu par Ķīnas ķeizaru, bet aizmirstu, kas jūs šobrīd esat?» Citiem vārdiem sakot, ja arī mēs atzītu pārdzimšanu, tad nezināšana par iepriekšējo dzīvi mūs atbrīvo no atbildības par to, jo mūs no tās atdala nezināšanas siena.
Tas, ka mēs visi neesam vienlīdz talantīgi un bagāti, esot karmas sekas?
Zinātnieki apgalvo, ka talants ir atkarīgs no gēniem. Taču, ja paskatās no garīgā aspekta, tad mūsu nevienlīdzībai ir dziļa jēga. Tā dod iespēju izpausties savstarpējai palīdzībai un solidaritātei. Cilvēce ne tikai pēc idejas, bet tīri praktiski ir vienots organisms. No pašas dzimšanas mēs alkstam viens otra.
Kā reinkarnācijas pierādījumus min arī gadījumus, kad mēs svešā vietā zinām, kur kas atrodas, kad mums liekas, ka šo svešo cilvēku mēs uztveram kā tuvinieku utt. Šādos brīžos atcerēsimies, ka garīgajā pasaulē pastāv mūžība jeb mūžīgā tagadne un, ja mūsu gars kaut kādā veidā nonāk ar to saskarē, tad mēs varam skaidri noteikt, kas kādreiz ir noticis un arī kas varētu notikt.