Iepriekšējā nakts ieilga. Skatījos "Eņģeļu pilsētu". Patika ļoti. (Savā ziņā kas līdzīgs "Spokam".) Pārdomu daudz. Eņģelis atteicās no mūžīgās dzīves, lai kļūtu par cilvēku, lai iegūtu spēju izjust. Izjust pieskārienus, garšu, smaržu, sāpes... Vai mēs protam izbaudīt šīs sajūtas, priecāties par tām no sirds, pieņemt savu dzīvi, Likteni tādu, kāds mums ir dots?
Ja man tagad būtu jāmirst, vai man būtu, ko atbildēt uz jautājumu: kas visvairāk patika šajā dzīvē? Baidos, ka man nebūtu tādas vienas konkrētas atbildes.... Es laikam apmulstu un apklustu...
Patika atziņa, ka Dievs devis cilvēkiem ko tādu, kas nav dots eņģeļiem: IZVĒLI.
IZVĒLE. Lai piepildītu savu sapni viņam bija jāatsakās no savas iepriekšējās, ierastās dzīves. Jāsaņemas un jālec, zinot, ka pamostoties sajutīs drausmīgas sāpes, ka mirstīgā dzīve ir savādāka.
Arī man jāatsakās. Un tagad zinu no kā... Kāda sagadīšanās (vai varbūt tomēr nē?), ka es pārgurusi no dienas iespaidiem un atklājumiem par sevi un citiem tomēr noskatījos šo filmu. Tas man bija kā punkts visam dienā piedzīvotajam.
Tagad zinu, ka n-tās reizes vēl lēkšu tukšumā un man sāpēs. Vienīgais mierinājums ir tas, ka iespēja man ir dota, ticība un cerība arī. Un tāpēc dungojas fragments no Kaupera dziesmas: "Lec! pat, ja nezini, kur."
|
