Tā pavairāk uzrakstīšu citreiz. Tagad ienāca prātā kāds drauga teiciens,kurš centās man paskaidrot kāpēc vīrieši un sievietes dažas lietas saprot savādāk. Rupji un krieviski, bet latviski nav tas, tādēļ pārāk pieklājīgie lai nelasa. "Kogda ja jebu, eto značit, mi jebjom, a koda tebja jebut, eto značit nas jebut"...
Ej nu saproti, kā labāk... Kad esmu emocionāla un dvēseliska, slikti. Kad nolieku dvēseli kādā drošā plauktiņā un saku: klusē, tev tagad vārds netiek un ilgi netiks dots, tagad dzīvošu miesiski, atkal nav labi. Nu kur tad tas zelta vidusceļš, lai mana miesa ar dvēseli nepārtraukti nelamājas??? Katra no viņām grib ņemt virsroku, un katrai sava taisnība.... Bet man starp viņām (pareizāk ar viņām) abām jāsadzīvo... Bija kāds brīdis, kad viņas abas bija mierā un es līdz ar viņām. Nu ja, bet dzīvē notiek visādi. Nekad nezini, kas notiks un kā pavērsīsies.
Bet Mielava koncerts bija labais. Tikai "atpogā manu kreklu" bija nomainījies uz "noklāj mani uz ceļiem, iekrāso plakstiņos...." Skaisti īstenībā, bet skumji, jo ar Mielava dziesmām saistās tik daudz manas dzīves gan labo, gan skumjo brīžu.
|
