...Tāpat vien dzīvoju: darbs-māja, māja-darbs. Bet patīkami ir apzināties, ka ir labi draugi, kas palīdz atbrīvoties no skumjām, no liekām ilūzijām; kas palīdz saprast, ka realitātē viss ir savādāk nekā man šķitis. (un ko gan var gribēt. attiecībā uz kādu man ilgi bija rozā briļļu sindroms. es tik ļoti ticēju un idealizēju šo cilvēku. ha! kāds naivums manā vecumā! :))
Un nav nemaz tik traka tā dzīvīte, ja papūlas un pacenšas atrast ko tādu, par ko priecāties. Ja labi paskatās apkārt, tad ir! Rudens krāsas dabā, bērnu sapelnītās labās atzīmes, kāds labi izdarīts darbs, saulrieta krāsas debesīs, laba mūzika...
Būtu labi paturēt šo noskaņojumu arī citās dienās. Tad, kad atkal uzmākties gribēs lielās "suņa skumjas", kad šķitīs, ka viss labais notiek tikai ar citiem, nevis ar mani...
Šodien manī dungojas: tu būsi vēl, tu priecāsies un dziedāsi, jā dziedāsi, tu būsi vēl!
|
