|
|
pretty_woman dienasgrāmata
| Ceturtdiena 22-09-2005 10:26 |
|
10 |
Lēnām viss ieguva saturu un spožumu. Nedrošība zuda, vārdi nāca paši, un es vairs tik daudz nedomāju par to ko teicu......jutu, kā lielais mīkstais vilnis pievēlās klāt un satvēra mani, kā tukšā krēslas stunda pildījās tēliem, un pāri vienaldzīgajiem, pelēkajiem esamības novadiem spokaini atkal iznira klusā sapņu virkne...... tas bija pasaules nostūris, patvēruma kakts..., ap kuru dunēja mūžīgā haosa kauja un kurā bijām paglābti, mīklainu vēju kopā sanesti caur laika mijkrēsli.
..it kā atmaldījušies no dzīves otras puses. Es dzirdēju sevi runājam, bet bija tā, it kā tā vairs nebūtu es, it kā nu runātu kāds cits, kas es vēlejos būt. Vārdi vairs nesaskanēja, tie jaucās kopā traucās pāri citos, krāšņākos novados nekā tie, ko manas dzīves sīkie notikumi varēja sniegt, - es zināju ka tā vairs nav patiesība, ka tie kļuva par izdomu un meliem, bet man bija vienalga, - patiesība bija skumja un bāla, un tikai jūtas un sapņu atmirdzums bija dzīve.....
Ārā klusināta garām skalojās iela ar automobīļu klaigām plēsīgu putnu balsīs. Tā kliedza iekšā... Tā kliedza kā ķērcoša, skaudīga veca sieva... |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
