|
|
jasmina10 dienasgrāmata
| Pirmdiena 19-09-2005 09:58 |
|
4 |
Vakar man bija tāda izteikta brīvdienu sajūta - ļāvos darīt to, ko gribu un nedarīt to, ko negribu. Es biju mierīga un nesatraucos par to, kas citubrīd mani kaitinātu. Manī bija ļoti daudz mīlestības - tik daudz, ka jutu nepieciešamību to padalīt arī citiem. Manī bija apstājies iekšējais dzinulis, kas nemitīgi uzskaitīja nepadarītos darbus,..... manā dvēselē bija iestājies mirs, līdzsvarotība. Man pietika laika visam..... arī apsēsties uz kāpnītēm un palūkoties mākoņos un šaudīgajās bezdelīgās. Mākoņu veidojumi neatkārtojami..... ko tik tur nevar saskatīt! Caur smadzenēm izskrien labs salīdzinājums: ..... kā gulbji balti padebeši iet, es vēlētos tiem līdzi skriet.....
Prātam neaptverami, kāda laika distance, kopš Veidenbauma vārsmu dzimšanas un reāls redzējums tam visam ir vēl šodien. Tās, laikam, nepārejošās vērtības.
Interesanti, no kurienes dzejniekam tobrīd bija tāds redzējums?..... kas viņu uz to iedvesmoja?..... ko viņš sevī juta un ar kādām izjūtām dzīvoja?..... kas tam visam bija pamatā? |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
