|
|
pretty_woman dienasgrāmata
| Ceturtdiena 08-09-2005 09:53 |
|
55 |
..pelēka debess sablaismoja. Izplūda oranžsārtas svītras. Apvāršņa malā pacēlās mākoņu aizskars, un aiz tā parādījās ļoti dzidra, ābolzaļa debess.Ūdens mirdzēja pelēks un sarkans.....Dzestrais rīts, vējš, gaišā, viļņu atspirdzinātā dzīvība runāja manī....
"Cilvēkam jābūt pazemīgam pret likteni..." teic veca jaunkundze...
"Pazemīgam? Kādēļ pazemīgam? Tas taču neko nelīdz. Dzīvē viss jāmaksā, divkārši un trīskārši. Kādēļ tad jābūt pazemīgam!"
Pazemīgam, es domāju. Ko tas līdzēja? Cīnītie, cīnīties, tas bija vienīgais šai kautiņā... cīnīties par to mazumiņu, ko mīlēja....pazemīgs varēja tapt seotiņdesmit gadu vecumā..... Tā ir vecuma dāvana. Asaras un smaidi ātri mainās. Bez atskabargām. To arī man derētu iemācīties....
..uzlēca saule. Tūliņ kļuva silts. Koku lapas dzirkstīja gaismā un valgmē. No jūras varēja dzirdēt kaiju kliedzienus...
Rozes uzvēdīja dārza un bērnības smaržu.....
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
