|
|
esne dienasgrāmata
| Otrdiena 09-08-2005 11:57 |
|
4 14 |
Šodiena sākās ar grūtu pamošanos un tikpat grūtu mācīšanos. Jutos kā žirafe un reizēm domas skrēja citur...
Aizvakar skatījos filmu "Rudens Ņujorkā". Par Dzīvi, Nāvi, Mīlestību. Skatījos jau n-to reizi, bet atkal ar citām izjūtām. Vai tiešām vienmēr ir kāds jāzaudē, lai saprastu, cik ļoti nozīmīgs mums šis cilvēks bija? Un vai pēc tāda zaudējuma mēs spējam rast mīlestību citos un mīlēt paši???
Filmā Gīra varonim tas izdevās. Bet dzīvē ir tik daudz cilvēku, kuri dzīvo bijušās dzīves varā, atmiņu veidotā memoriālā un neielaiž tur nevienu... Un, pasarg Dievs, ja kāds tur ieies, sagribēs atvilkt tumšos aizkarus, ielaist sauli un noslaucīt putekļus... Tādu labdari padzīs kā svētnīcas apgānītāju un memoriāla saimnieks pat nesapratīs, ka viņam vēlēja tikai labu... (Jo nepamanīs, ka spīd saule, ka dzīve rit uz priekšu, ka apkārt ir cilvēki, kuri viņu mīl un kuri pēc viņa ilgojas...)
...Žēl, ka reizēm ATMIŅAS ir stiprākas par reālo DZĪVI un CILVĒKIEM...
...Žēl, ka tikai pasakā "Sniega karaliene" Gerdai izdevās atsaldēt Kaja sirdi...
Manuprāt, dzīve ATMIŅĀS ved uz NEKURIENI... Bet tikai katra cilvēka paša spēkos ir izdarīt izvēli un izvēlēties savu ceļu... |
RUKISS: ... ko lai dara , ja atmiņās ir siprākas par reālo dzīvi... .???
... ja pats sev nespēj palīdzēt... . #1 2005-08-09 13:24
RUKISS: ... mēs pārāk bieži nododam tos , ko mīlam... . #2 2005-08-09 13:29
jasmina10: Piekrītu Tev par NEKURIENI, bet reizēm tas ir vairāk, kā nekas.....
Kamēr sirds atmiņām nepiešķirs noilgumu, pats no sevis nekas nemainīsies..... diemžēl..... #3 2005-08-09 13:37
RUKISS: ... ... ... . #4 2005-08-09 13:39
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
