Tā, lai mēs būtu līdzīgi mākoņiem un straumēm,
Tā, lai mēs būtu divas dzidras upes, kas ieplūst viena otrā,
Tā, lai katra tava kustība atbalsotos manī, tā, lai es dzirdētu tavu elpu,
Tā, lai es būtu trausla meitenīte īsiem blondiem matiem,
Tā, lai es būtu papīra puķe,
Tā, lai visu, visu, visu vajag nezināt bet just,
Tā lai tava galva atbalstās uz manas rokas tā lai tu nespēj atvērt nogurušos plakstus,
Tā, lai vārdi ieķeras man lūpās un skan kā trausli stikla zvani,
Tā, lai es murminu un kūstu
Tā, lai tavi pirksti ir mitri un atrodi manī to dzidro upi, novel akmeni kas slēpj grotu un strautu... ļauj man gulēt tavās rokās un aizmirsties pavisam,
Tā, lai viena un tā pati siltā un reibinošā straume izved mūs cauri magoņu pienainajiem sapņiem caur tālām un dīvainām zemēm,
Tā, lai tavs plecs ir mana laiva un es neesmu smagāka par taureni uz zieda un nogurušu skūpstu, kas nolaižas uz tavām maigajām un izslāpušajām lūpām...
Tā! |
