tenisa bumbiņa
aizslīdot garām,
pati par sevīm
liktenī lec.
-
rugāji pieplok pie maiga,
četri sārtumi laikā lūst.
mēles galiņi vārdus baida,
ļaujot saimniekiem saimniecēs plūst.
pazūd kā Ikara vaska spārni,
roku pirksti karstumā kūst.
augumi asketu kārni un miksti,
apliecot apvārksni, ektāzē lūst.
paliek atkal jaunie veci,
atkal vecie no jauna dzimst.
jauniem uzaug sirma bārda.
vecie pēc savas jaunības klimst.
parādi, kur gan ir tā vieta,
kurā parādi nepiedzinmst?
kamēr ir divas miesas,- viena,
viss ir tikai mirklī šai šeit.
-
bumbiņa lēkajot
sirdspukstos stājas.
grozā pie citām,
bumbiņu mājas. |
