"- Atceries, es tev kādreiz jautāju par sāpēm un mīlestību, un tu teici: vai tad tas nav viens un tas pats?
- Jā, droši vien es tā teicu. Toreiz.
Bet viņa vairs netic, ka tas ir viens un tas pats. Viņas mīlestība ir maza pasaulīte, ziepju burbulis, caur kura sieniņām viss liekas tik harmonisks un pareizs, un pat izmisums un skumjas iegūst maiguma nokrāsu, pat dusmas ir siltas un murminošas, kur viņa ies, tāda bērnišķīga un tik ļoti vaļā, kur viņa paliks, tik atklāta un bezrūpīga.
Kāpēc ir tā, ka mīlēšanās padara cilvēku nevainīgu, kāpēc ir tā, ka ticība padara cilvēku trauslu???
Kur viņa atradusi visu šo bērnišķo mīļumu, un kur ir palikušas viņas baiļu čūskas? Tikai reizumis aptinas ap kaklu, un viņa noglāsta un pačukst - kušššš - un čūska atbalso - ššššš - un viņa teic - kušššš, ļauj, lai mans mīļais noglāsta tavas sausās un mirdzošās zvīņas.
Šššš. kuššš, mana mīļā, noslēpies manī jo dziļi un pārvērties kaislē un ilgās, ššš, mana čūska, kuššš." |
