nav apstrīdams tik tas,
kas sadedzis
un nāves pelnos,
pīšļos iris,
jo
tā vairs nav.
bet doma nemirst,
pat, ja raksti degot irst.
un kautkur
dziļi,
rūķos mazi zaļos,
lielos pūķos
zvīņu klātos,
spalvainos un plikos,
kas
Junga arhetipu
saulē atkal Boma celti
mīt.
Ir vienmēr apstrīdami,
mīdami un
rosolbļodās bāzti,
alus atraugotu ziņģu dvesti.
Pāri plecam mesti
pakaļ
špļaujot,
tēzēm argumentiem rakti.
drumslas sasisti
un jauni celti.
tamdēļ ir
dzīvs
tik tas, kas apstrīdams.
un talants arī ir tik
māla vāze, kuru
katrs,
sasist var
un savu - citādu
kaut riepu Jāņugunīs
melnu rūdot galdā celtu |
