|
Nu bija jūtami svētki,bija.Un,varbūt,tikai tāpēc,ka iekšējā nemiera urdīta,izrāvos no četrām sienām un padevos pie dabas,bet arī ne bez mērķa.Man bija atgādinājuma zvans,lai pa brīvdienām nepiemirstu tējām salasīt gaiļbikšus.Stimuls labs-gribot,negribot,jārīkojas!Tā nu metos iekšā vēl tikko modušajās arboretuma plantācijās un,cītīgi darbojoties,no sirds baudīju sauli un vēju.Nedaudz skumdināja magnoliju skopā ziedēšana,bet dabā jau arī,laikam,tāpat kā cilvēku dvēselēs,ir gan pilnie,gan tukšie mirkļi.Acīmredzot,visam jābūt līdzsvarā.Baudīju arī jaunatklājumu-redzēju ,kā zied egle.Ziediņi tādi kā mazas,sārtas pērlītes.Skaisti.Viss mostas.Varžu dīķi nemiera pilni.Mitruma šogad pārpārēm,zemākajās vietās zem kājām žļurgst ūdens.Nerātna arī upe,tās gultne pilna ar neraksturīgi lielu ūdens daudzumu.Dzeltenīgi duļķainais plūdums uzdzen neomu.Šā vai tā-tas ir viens vesels,no visa kā pa drusciņai.Jauki,tās bija sen nebaudītas sajūtas. |
