...Viņš ieveda viņu moteļa viesnīcā, apskāva, piespieda sev cieši klāt un noteica -
- Beidzot, beidzot notiks tas, ko es tik ilgi gaidīju, ko mēs tik ilgi gaidījām..
Bet viņa piekļāvusies, skatoties sāņus atbildēs -
- Jā... beidzot....
Un neviens nezinās, ka viņi tobrīd nozaga mirkli pasaulei, gramu mīlestības no ģimeņu laimes un pretī viens otram deva milimetru kaisles un apziņas, ka viņi ir iekāroti..gribēti un mīlēti.
Ies dienas, ritēs nedēļas, zudīs nebūtībā mēneši... un ikreiz, kad kāds no viņiem sajutīs uz ādas vēsu vēja pieskārienu, abi atcerēsies to mirkli, kurš dod spēku dzīvot tālāk un nepazust, kurš liek atmiņās nosarkt un ādai kvēlot ...
Bet viss ir tāpat kā parasti - viņi abi pēc darba ierodas katrs savās mājās, pie saviem bērniem, laulātajiem draugiem un ģimenes pienākumiem... taču domas klīst tur tālu prom pagātnē, uz mazo moteļa istabu, ar liego vēju un kaislīgajiem čukstiem... bez solījumiem, meliem un glaimiem...
Un ja viņiem dotu izvēlēties to, kā nodzīvot dzīvi vēlreiz - viņi vēlreiz tiktos... uz mirkli...lai šķirtos uz visu mūžu, bet nekad otru neaizmirstu... |
