Dievs radīja cilvēku,
jo viņam bij` skumji.
no viena iznāca divi,
un tas bija dumji...
cilvēkam ķermenis tika,
un tika vēl arī prāts.
pirmais nezin, kas sāts,
otrais,- kas tiek piedāvāts.
un Dievs izlauza Ievu,
lai ķermenim sāts.
un prāts var iet
ābolu dārziņā pastaigāt.
sārtuma svaiguma,
jaunības skati,
viņas mati.
cilvēku aizrauj,
liekot roku sniegt,
kas iegrabjas
Ievas mīkstuma
nedzimušos sapņos
un aizmet Dieva spēli
prom no visa
un sevis.
ripu, rāpu!
ābele dzemdēja tārpu,
kam jaunu majvietu gribas.
Un ēst, ēst, ēst...
ne brīdi miera
un krēsla,
kur sēst.
abols, sarkans muka,
jo neesot tārpam zupa.
krita, sānu sita.
zālītē gulēja laimīgs
un puva.
tārpiņs netika tauriņa godā,
puvušo ābolu iemeta podā.
mīla un nākotne toreiz izpalika,
bet kādam mums mēslojums tika.
kam netika, netika.
tam auksta sniega pika ;) |
