|
|
Laimonis dienasgrāmata
| Ceturtdiena 10-03-2005 12:18 |
|
13 |
|
Meža zaļie pūcēdāji vienmēr mīlēji smagi iesālītus kreisos īkšķus, it īpaši dienās kad viņi svinēja mazo aborigēnu dienu. Sanākdami tērpušies neaprakstāmi pilnos spaiņos viņi mēģināja viens otru pārsteigt lasīdami skribilējumus uz delnām un pušķojot mazus tārpiņus kuri rāpoja pa ugunsmūra sienām. Sasniegdami savu augstāko prieka pakāpi viņi atvēra muti un lēnām krita ar seju smilīs. Savā ziņā viss kam tu pieskaries vai elpo ir ideāls tev un tavai gribai, bet man kā cilvēkam, liekas ka pat lēkšana no septītā stāva ir kaut kas neiespējams, kam es psiholoģiski pārkāpt pāri nekad nevarēšu. Vai mazie pūcēdāji zināja ka viņu pasaule ir viņu radīta un ideāla kāda viņa ir, nē kp kā mums cilvēkiem ikdienā edot ar dakšiņu, viņiem ikdienā smagi slēpojot pa akmeņiem tas likās normāli. Saņemot piecus čiekurus vēl neviens pūcēdājs nav atzinis sakāvi par lielo briūdu kas mēdz rāpot naktīs no viena meža gala uz otru elsdams un slienādams koku stumbrus, tikai uz ŗīta pusi viņs ielien savā alā uz guļu. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
