Ir smagi, neizsakāmi samgi kopt vecu, slimu cilvēku. Liekas, ka smags melns maiss uzlikts taviem pleciem. Kā var vecs, nāvi gaidošs cilvēks, paņemt tavu enerģiju un uzkraut plecos šo smagumu. Smagas ir šīs sarunas ar viņu. Es parasti cenšos cilvēkam ļaut runāt par nāvi, par to, ko viņš pēdējā brīdī vēlas vēl izteikt. Jo, ja neļausi cilvēkam runāt, viņš aizies no dzīves nesaprasts, neapmierinats, sasaistīts. Mēs pārrunājam visu, ko ģērbt mugura, kur guldīt, kādu mācītāju aicināt. No vienas puses tas atvieglo viņas pēdējās stundas un arī mūsu dzīvi. Bieži vien bēru gadījumā radi, jautā, kāpēc tu darīji tā un neviss šita, tad var mierīgi teikt- nelaiķis tā vēlējās. It kā jau mes uzliekam atbildību par notikumiem uz šī mirstoša cilvēka pleciem, bet ... varbūt arī nē. Pastāv nerakstīts likums, ka mirēja pēdējā vēlēšanās ir kā likums, ja tas nav pretrunā ar likumu. Runājam daudz par Dievu, par Paradīzi, par visiem, kas tur gaida. Bet vissmagāk ir būt jautrākam nekā tu jūties. Tu nevari pateikt šim cilvēkam, es šovakar esmu nogurusi, es neiešu. Tas ir tāpat kā nevar pateikt bērnam pameklē pats, ko ēst. Viņi ir nevarīgi. Mazi bērni un veci cilvēki...
Smagi.
Cik labi, ka ir draugi, kas kaut ar laipnu vārdu, ar mazu jociņu, palidz saskatīt jauko saulīti un to, ka tava dzīve turpinās, ka draugi nav tevi aizmirsuši.
Paldies, jums visiem!
|
