Pie durvju klinģa [zvēru],
Pie poda vāka [kuru pēdējā brīdī vēru].
Kāda gan tur māka,[pirmdienas kloāka] -
No rīta pamosties un mazgāt zobus,
Gatavoties lāpīt arvien jaunus dzīves robus,
[nedēļā septiņas dienas]
Palēkties un nokrist atpakaļ uz kājam,
Vakarā atvilkties uz savām mājam.
[dažreiz ne savām, bet ar savām kājam]
Tik vien prieka [un gan jau vēl]
Kā saules staros, kas gramstās pa sniegu
Atsedzot ziemu un tajā mesto problēmu loku.
["manam sunim" pamesto un neatnesto koku]
Ar katastrofam un cunami, saņukātas avīzes malā,
Izsmēķiem, košļenēm un suņu atstātām smakām [lasīt- kakām].
Kāpēc jūrai viegli vienalga,
Tā paļaujas vējam [vasara vai ziema].
Mēs te pūlamies, kaut ko sējam [ja tik vēl spējam],
Un dažreiz, kad viss sanāk, pļaujam [citreiz tikai špļaujam].
Kāpēc neļauties viļniem, un nekad neizkapt krastā [vismaz pašupoties vecajā mastā],
Lai iesūktos sausajās smiltīs bez pēdām.
Bez priekiem un bēdām,
Bez lamām un ķildām,[bez Zanēm un Mildām].
Bet, lai...
Zobi nu tīri, vāks nolaists [lieko aizskalo raustiņa iniciētais vilnis].
Esam žirgti un diena jauka,
Maizīte ar speķīti, - tauka [tēja, kafija, tas pats par sevi].
Darbs saplanots, pārdomats [kaut viņu jupis],
Apavi ar biezu zoli, lai neslīd [arī dvēsele].
"Viss kartībā ak cienījamā kundze..."
Un kaķīši uz jumta, aiz skursteņa...
Un kājiņas tiem slīd [drusku neērti].
|
