speķis zīlītei knābī,
bleķis kabatā žvadz.
pāris litru,
melni ceļa zibeņi mašīnas pērkonu šķeļ.
pacel roku rīt,
labāk nekad, vai aizparīt.
iekāpjot nesit durvis,
izkapjot aizvac sevi ar visu savu domu,
savu nodrāzto ceļa somu,
anekdošu vecuma smaku.
konfekšu papīrīti arī paņem sev līdz.
visu.
melnā sniega klajumā,
no dinozauriem izspiestā sula motorā.
izkūp tiranozauri un igvandoni,
pterodaktili nolaižas kopā ar kvēpiem.
Jēzus ar visiem cilvēces grēkiem pār plecu,
šurp dodas ar autostopiem,
atstarotajs pie somas atstaro gaismu,
kura nav vairs zem pūra.
to, kura nepietur,
kas pārāk bailīga, bieza un gluma.
še nav ko ķert,
bet varbūt citreiz,
kad beigsies dinozauru kakas,
ko gultņos ziest,
kad nedaudz vairāk nāksies vēl ciest. |
