|
|
imposible dienasgrāmata
|
Nekad nebiju domājusi, ka pateikt "stop" ir tik grūti. Psihoterapijā tas ir viens no pašiem grūtākajiem treniņiem, kuru reiz kopējā seminārā izturēju izcili. Patiešām! Bet, kad reālajā dzīvē nākas pateikt "stop" kādai no ... lasīt tālāk |
|
Bija reiz tāds teiciens: "Visi domā, ka pienāks laiks. Bet laiks tikai aiziet..." (krieviski skanēja daudz labāk, bet tas nekas - doma tāpat skaidra) Tad nu laiks iet, cilvēki mainās, dzīve kļūst skarbāka (vai kādam citam, ... lasīt tālāk |
|
Tāda sajūta, ka dzīvē viss notiek pa apli. Citiem pa spirāli (uz augšu vai uz leju), bet citiem vienkārši pa apli. Atkal esmu tajā pašā punktā, kādā biju pirms kāda pusotra gada. Nu jau cita un citāda. Varbūt izaugusi. Varbūt pat ... lasīt tālāk |
|
|
|
Ir divas lietas, ko es vienmēr nepārprotami sajūtu - nepatikšanas un beigas. Es vēl mēģinu sevi mānīt, sak, varbūt tomēr ies secen tas mellais nepatikšanu mākonis, sak, varbūt nekas vēl nav beidzies, sak, nu nevar tā būt, ka viss tik vienkārši ... lasīt tālāk |
|
Vistizlākais dvēseles stāvoklis ir apjukums. Kad nezini - ar ko, par ko un kāpēc. Kad viss dzīvē ir sagriezies kājām gaisā (pat jāsaka, jau kuro reizi) un kad apjukums kļuvis par pastāvīgu sabiedroto. Kad darbs vairs nesniedz gandarījumu (varbūt tas ... lasīt tālāk |
|
Pirmo reizi dzīvē man patīk lietus. Ne tas vasarīgais, atspirdzinošais, kas pērkona negaisa laikā pārsteidz pašā svelmē, bet rudens drēgnais, līņājošais, kaitinoši pilinošais... Tas perfekti sader ar manu dvēselisko stāvokli šobrīd - ne ... lasīt tālāk |
|
|
|
