FILMAS BILDES SPĒLES APSVEIKUMI ČATS REKLĀMA oHo.lv VIP
Reģistrētiem lietotājiem



Reģistrēties Aizmirsu paroli!
riebekle dienasgrāmata
 Ceturtdiena 25-04-2019 23:19 10  102

Tā nebūtu jābūt

Sākotnēji pievienotais ieraksts (skatīt pašreizējo versiju):

Viņš ienāca skaļi, neklauvējot un nesasveicinoties. Vienkārši tur nu viņš atkal bija, nometa savu somu uz grīdas un apsēdās krēslā otrpus manam galdam. Dusmīgs, uzvilkts, neapmierināts, haotisks, vārdus berot un aiz tiem klūpot, cenšoties savu sakāmo sāpi izteikt iespējami ātrāk. Es klusībā priecājos. Ka viņš ir atnācis. Ka tieši pie manis. Mēs reti tiekamies, tas vienmēr notiek negaidīti un nepavisam ne plānoti, bet es par viņu bieži domāju. Viņam nepavisam pie manis nebūtu jānāk, bet tā kaut kā sanāk, ka viņš mani nez kāpēc ir izvēlējies. Reizēm. Dusmu un trakajos brīžos, kad emocijas iet pāri malām. Reizēm viņš kliedz, ārdās bezspēcībā. Es vienmēr mierīgi noskatos, gaidu, kad viņš ļaus man sākt runāt. Un viņš vienmēr ļauj. Pēc tam, kad kādu brīdi līdz izmisuma asarām izārdījis sevi un reizēm arī kaut ko dziļi manī. Arī šodien. Es viņam rāmi uzdodu jautājumus. Viņš atbild. Es turpinu runāt. Pamazām viņš pierimst. Pāri galdam pastiepju viņam savas plaukstas, viņš uzliek uz tām savas, siltas, mazliet sasvīdušas, drusku netīras. Mīļas. Mazas. Es viņam stāstu, ka ļaunumu un dusmas nedrīkst sevī krāt. Viņš man jautā, vai tādā gadījumā vajag tās iztērēt uzreiz. Saku, ka nē, labāk tās nolikt nost, ka ļaunums un dusmas neko nedos, ka tas turpināsies un trupināsies. Stāstu viņam, ka vajag ar labu. Viņš atbild, ka citreiz ar labu tāpat pretī dabū sliktu. Nolaižu acis, tad paceļu galvu un paskatos viņam acīs, jā, piekrītu, tā dzīvē gadās, tā bieži ir un tā būs, visu laiku būs kaut kas grūts, bet ka jāpieņem, jāsadzīvo, jāsamierinās, un jāmēģina atkal ar labu. Tikmēr jāmēģina, kamēr sanāk. Man nav mammas, viņš saka, viņa nomira. Es zinu. Kā tu zini, viņš jautā. Es vienkārši zinu. Mana māsa dzīvo ārzemēs, viņš turpina. Es zinu, saku. Mana ģimene ir ļauna, viņš, asarām birstot, izkliedz. Es saku, ka nē, ka viņu mīl un grib. Es nolaižu acis un nezinu, kā viņam pastāstīt, ka arī citi reizēm ir apjukuši, ka nesaprot, ka nespēj, ka neaptver, ka nezina kā pareizāk rīkoties, ka kļūdās, ka mēģina, bet nesanāk, ka …Es cenšos viņam pateikt, ka katra cilvēka emocijām un rīcībai ir kaut kāds iemesls, kāpēc tie dara tā un ne citādāk. Un tā mēs tur sēžam vien otram pretī, sadevušies rokās. Deviņgadīgs puika un es. Mēģinot saprast pasauli.

skujas Lieldienu beigas
Komentāri
fargo: kas sis bija? darba piezimes? labs ieraksts.
#1
2019-04-26 12:37
riebekle: Jā, tās varētu nosaukt par "darba piezīmēm". Savā ziņā. Jo situācija notika darbā. Tomēr es neesmu psihologs, arī ar bērniem nestrādāju, bet tā sanācis, ka esmu nejauši kļuvusi par tādu kā uzticamības personu.
#2
2019-04-26 14:37
preilene: Malacis. Gan par šo ierakstu, gan būšanu par uzticamības personu.
#3
2019-04-26 16:28
riebekle: Paldies. :)
#7
2019-04-26 19:29
RRAGANA: Še Tev cepums🍪 Padod tālāk mazajam ķiparam un pasaki viņam, ka viņam VISS būs labi. Man reiz sensensen viena vieda tante tā teica. Un es tam ticu un atceros vienmēr, kad man ir grūti :)
#4
2019-04-26 18:34
riebekle: Tavs cepums noteikti viņa tiks nodots. :)
#5
2019-04-26 18:38
bagi: Baigi forši uzrakstīts... tāda nu tāda dzīve ir.
#6
2019-04-26 19:17
Pārējos 3 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.


Iepazīšanās portāls oHo.lv
oHo.lv administrācija neatbild par iepazīšanās sludinājumu un pārējās portālā paustās informācijas saturu.
Apmeklējot oHo.lv Jūs apliecināt, ka esat iepazinušies ar oHo.lv lietošanas noteikumiem un apņematies tos ievērot.
© 2000.