Esperannsa dienasgrāmata

Viņš sacīja: «Man patīk daudzas , Es nevaru būt tikai ar vienu».
Viņas atbilde bija viņas smaids.
Viņš teica: «Esmu pats par sevi - brīvs un nevienam neko neesmu parādā».
Viņa aizsmēķēja un nodūra acis.
Viņš turpināja: «Man patīk ... lasīt tālāk

Lai paliek tā, ka no nekā,

Deg vētras tavā istabā.

Lai notiek tā, ka vakarā,

Es dzimstu tavā pasakā.

Iet gulēt zvērs, kad sniegi snieg.

Iet četras puses vējus siet,

Bet kā nekā, no tevis es,

Kā ... lasīt tālāk

Mīlestība?

Tā ir kāršu spēle.

Uzvar tas, kurš visu bankā liek.

Ja nu zaudē? Reizēm arī zaudē.

Dvēselei pat bikses nepaliek.

Zaudē?

Dvēsele bez kauna kaila

Sevi jaunai kāršu spēlei krāj,

Atkal iet ... lasīt tālāk

Ap lāsteku laiku es saucu Tevi

Un gaidīju lāsteku vietā.

Lāstekas plīsa uz laimi.

Ap vizbuļu laiku es saucu Tevi

Un gaidīju vizbuļu vietā.

Vizbuļi taisīja zemi par ... lasīt tālāk

Priekšniekam dēka ar sekretāri. Abi dodas pie viņas uz mājām, lai papriecātos. Pārguruši viņi aizmieg un pamostas pievakarē. Priekšnieks steigšus saģērbjas un prasa mīļākajai, lai norīvē kurpes ar zemi un zāles kumšķiem. tādā paskatā viņš ierodas ... lasīt tālāk

Es laikam tomēr nespēju

Sevi pasargāt no spējas mīlēt.

Es iegrūžu kājas sniegā,

Cerot, ka aukstums pa vēnām

Tā prātīgi un lēnām

Aizlīdīs līdz acīm

Un ar leduspuķes ādām

Aizsaldēs man ... lasīt tālāk

Vīrietim noticēt tikai sieviete var.

Kā olis tic strauta čukstiem,

Ka nedaudz straume to skars,

Neapraks dūkstī.

Kā liepa tic, kad vējš lapotni skauj,

Ka tā glāsti nenolauzīs,

Uzplauks un izziedēs ... lasīt tālāk

Neko jau cilvēks nespēj gūt ar varu,

Bet vēsums Tavs man` tomēr dziļi skar.

Es Tevi mīlēju tā kā vien mīlēt var

Un devu visu, ko vien sniegt es varu.

Tu visu paņēmi ar vieglu, jautru roku

Un aizgāji ... lasīt tālāk

Ar saules dzēšgumiju

Vējš sniega segu dzēš,

Vij strazdi dziesmas zaros,

Bet sirds vēl krastā sēž.

Laid mani straumē,

Tā lūdz,bet man ir bail,

Ka palikusi viena

To nepanākšu vairs.

Es mīlu pelēko krāsu

Jo Tavas acis ir tādas –

It kā caur zvaigžņu pelniem

Svecītes sadedzinātas.

Es mīlu dienvidu vēju

Jo Tavas rokas ir tādas –

It kā oglītes kvēlas

Pirkstgalos ... lasīt tālāk

Es tavās rokās kļūstu vijole,

Kas izdzied maigumu un izdzied glāstus,

Un viņas dziesmā - mana dvēsele,

Ko rudens vēji nes uz uguns sārtu.

Es ļaušu viņai sadegt kvēlojot,

Lai vēji dzirkstis padebešos nes, ... lasīt tālāk

Kad lietus mākonis uz pieres

Būs zemei roku paturējis,

Kad dienvidvējš būs baltus ziedus

Pa nakti Gaujas ievās sējis,

Kad zilu vizbulīšus strautus

Pats Dievs būs bērzu birzīs lējis,

Kad perkons, lapu ... lasīt tālāk

Gribas viegli, cik vien viegli,
tā lai smiekli, maziņi smiekli.

Tā, lai vēsmiņas, viegliņas dvašas,
atnāk pašas un aiziet pašas.

Gribas pieskarties viegli un maigi.
Nesaki man, ka grūti ir laiki!

Pieskaries lēnītēm, ... lasīt tālāk

TAS, kas spēj atvērt pumpuru,

dara to gluži vienkārši.

VIŅŠ uzmet skatienu, un dzīvības sula

sāk pulsēt pumpura dzīslās.

VIŅA elpu sajuzdams, zieds izpleš spārnus

un šūpojas vējā.

Krāsas iznirst kā sirds ... lasīt tālāk