|
|
nemiileetaa dienasgrāmata
|
Kā izdegušas sveces smarža gaisā šķiet virmo kas no Manis pāri palicis. Nāk rīts, no dienas vairs nav jābaidās un beigsies viss, kas bijis un kas nebijis. Ir vārdi pateikti un dziesmas ... lasīt tālāk |
|
Kādēļ gan eju pa Tavām pēdām ar savu smago nastu un bēdām? Varbūt dāvināt savu nastu es vēlos Tev kā kaut ko skaistu un neparastu... Labāk jau paliec brīvs un neiepazīts. Man jādodas turp kur aiznesīs rīts ... lasīt tālāk |
Es maldos rudens lietū un vējā, Gaidu Tevi un saucu klusi, Bet Tu neredzi, nedzirdi mani, Kluso un vējā nosalušo. Esmu es atstumtā un nemīlētā, Es Dieva stūrakmens un izredzētā, Man arī ir asaras un mīloša sirdsUn Dvēsele, kas neredzami ... lasīt tālāk |
|