Aporijas dārgakmeņi

Viņas dzīve ir tāda, par kādu daudzi sapņo – ceļojumi uz Monako un Santorini, galdiņi, kas rezervēti Michelin zvaigžņu restorānos, un garderobe, kas varētu pārspēt jebkura dizainera veikaliņu. Viņas rokas rotā plāna zelta aproce un laulības gredzens – abi šķietami bezrūpīgi spīdīgi, bet tajos ir tik daudz pretrunu, ka viņa tos vairs pat nepamana.

Viņa ir precējusies jau desmit gadus. Viņas vīrs ir nevainojams sabiedrības priekšā – klasisks "veiksminieks, " kas zina, kā pieklājīgi smaidīt banketu zālēs, bet viņu mājās runā tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai noformulētu vajadzības. Viņiem ir divi bērni – glīti, audzināti, ar labākajām skolām un visām iespējamām privilēģijām, bet bērni viņai atgādina tikai par perfektā gūsta ķēdēm, kurās viņa pati sevi ir ieslēgusi. Viņa ir apjautusi, ka viņas dzīve ir pārāk paredzama. Katrs solis ir izplānots, katrs ceļš ir noslēgts ar zīmolu, katrs vakars piedāvā jaunu izsmalcinātu iespēju, kas atgādina par tās vērtību, bet neviena no šīm izvēlēm nekad nav bijusi patiesa. Viņa bija tik pieradusi būt cilvēkam, kuru vienmēr vērtē pēc viņa īpašumiem, pēc tā, cik eleganti viņš spēj pārvietoties pa sabiedrības shēmām.

Es neesmu trūcīgs – esmu brīvs. Tīrīgs savā nabadzībā. Ar saimniecības ziepēm mazgāju savas drēbes izlietnē, kas nereti ir aizsērējusi, bet kuras aukstais ūdens atsvaidzina manu ādu. Uz sejas man ir pāris dienu veci rugāji, kas piešķir manam izskatam savdabīgu, nedaudz pievilcīgu raupjumu, it kā laiks būtu atstājis savu zīmi, bet vienlaikus tas ir dabisks un neapstrādāts. Man nav smaržu, bet es smaržoju pēc svaiguma – pēc ielas un ūdens. Ledusskapis ir tukšs, tāds ir arī mans vēders. Brokastis nekad neierodas – nekad arī tās netiek gaidītas. Plauktā ir tikai kāda sinepju burciņa un sakaltušas maizes drupačas, kas pielipušas pie sviesta iesaiņojuma. Taču, skatoties uz to, es nevaru sajust tukšumu. Nē, tās nav skumjas zīmes. Paradoksāli, bet šis tukšums ir pilnīgs, tas ir manas dzīves kodols. Šis tukšums nav tikai trūkums vai nepietiekamība, tas ir telpa, kurā dzimst visa esība. Tas ir kā liela, bezgalīga istaba, kur sienas neierobežo un griesti nesaspiež. Tukšums ļauj elpot – dziļi un netraucēti, bez lieka smaguma un trokšņa. Tas ir brīdis starp divām domām, kad viss apstājas, un laiks zaudē savu nozīmi. Tas piepilda, jo ļauj apzināties, ka tev patiesībā nepietrūkst nekā – ne lietu, ne cilvēku, ne sasniegumu. Tukšums dāvā pilnīgu brīvību, atbrīvojot no vajadzības pēc visa liekā. Tā ir telpa, kurā satiekas miers un apziņa, kur rodas visdziļākā pilnība – nevis no tā, kas ir, bet no tā, kas varētu būt.

Bet tad viņa iegāja manā pasaulē un atrada to, kas viņai patiesi pietrūka - patiesumu. Es esmu viņai kā spogulis, kas atspoguļo pasauli bez maskām. Viņas ķermenis ir gluds, tas ir dzīvotspējīgs, piesātināts ar lielu daudzumu rūpīgi veidotas estētikas, taču tā pati estētika viņu ir apēdusi. Katrs viņas solis ir pārdomāts, katrs skatiens ir apgaismots ar gaismu, kuru var iegūt tikai no greznības, bet viņa nav vairāk kā vienkārša spēlētāja savā dzīves izstādē. Viņas acis ir dziļas kā nakts debesis, kas atspoguļo pasauli, kuru tikai retais var saprast. Katrs viņas skatiena pieskāriens šķiet neapzināti piesaistošs, it kā viņa zina, ka var iegūt jebko, ko vēlas, taču izvēlas to nedarīt.Viņas āda ir kā porcelāns, viegla, gandrīz caurspīdīga, bet ar silto mirdzumu, kas izstaro no viņas būtības. Viņas rokas, šķiet, pārvietojas ar vieglumu, kas izskatās kā dejas solis, it kā viņa spētu iekarot telpu ar katru pieskārienu. Un tomēr viņa paliek attāla, neatkarīga, kā spogulis, kurā nevar pilnībā iegrimt.

Un tad viņa ienāk manā pasaulē, kur es pat necenšos kaut ko iegūt. Tā ir atbrīvojoša, ironiska pasaule, kurā neviens negaida nekādu rezultātu, un tieši šī neparedzamība viņai šķiet kā dzīvotspējīgākā vieta, kuru viņa jebkad ir sastapusi.

Viņa staigā pa dzīvokli kā iemaldījies eksotisks putns. Viņas dārgo augstpapēžu kurpju klaboņa pret nodilušajām grīdām rada skaņu, kas te, šajā vietā, šķiet gandrīz nepieklājīga. Rokas slīd pāri plikajām sienām, it kā viņa meklētu noslēpumu, kuru neatradīs. Viņa noliek savus dārgos aksesuārus uz mana vienīgā galda, apzinoties, ka tie tur varētu izcelties kā svešķermenis. Viņa saprot, ka šeit es neesmu pārvaldītājs. Esmu kā vējš, kas plūst garām, nezinot, kur tas aizvedīs, un tas ir tas, kas viņai patīk. Viņa alkst pēc šīs brīvības, ko nevar nopirkt – viņa vēlas būt dzīva bez jebkādas plānošanas, iztēlojoties nākotni tikai kā iespējamo zaudējumu, nevis kā sasniegumu. Viņai tas šķiet dzīvotspējīgi – tik vienkārši, tāpat kā mana dzīve.

Mēs abi dzīvojam starp robežām – viņa starp savu greznību un savu vēlmju haosu, es starp nabadzību un brīvību. Un, kad viņa atnāk pie manis, viņa nav tikai viesis šajā pasaulē. Viņa ir iegremdējusies šajā neziņā, un viņa sāk saprast, ka neviens no visiem viņas dārgajiem priekšmetiem, viņas sociālajiem statusiem vai brīviem vakariem restorānos nevar dot to, ko es varu – patiesu dzīvi, kas uzplaukst tieši tad, kad to negaida.

Viņa zina, ka tas ir neprāts – šī spēle, kuru viņa spēlē starp greznu dzīvi un vienkāršību, starp pienākumu un vēlmi. Bet tieši tas neprāts viņu dzīvina. Viņa nekad nav bijusi pilnvērtīgi dzīva savā perfektajā pasaulē. Tajā viņa ir lelle – skaista, spīdīga, bet nedzīva, iesprostota vitrīnā. Šeit, pie manis, viņa var izbēgt no visām lomu spēlēm, no perfektās sievas, mātes un uzņēmējas fasādes. Šeit viņa var būt nepilnīga, trausla un patiesa.

"Tu dzīvo... savādāk, " viņa saka, mēģinot būt diplomātiska, bet es dzirdu, kā viņas vārdi aizķeras. "Savādāk" viņas izpratnē ir zem viņas pasaules. Bet tas ir arī kaut kas cits – kaut kas, ko viņa pati ilgojas saprast.

"Man nav vajadzīgs vairāk, " es atbildu, sēžot uz vecā dīvāna. Es smaidu, jo redzu, ka viņa cīnās ar to, ko redz. Viņa ilgi dzīvojusi kārtīgā, plānotā, drošā dzīvē, kur katra detaļa ir perfekti sakārtota, un te nu viņa ir – neglābjami pievilkta pie šīs haotiskās brīvības.

Viņas dārgās smaržas piepilda istabu. Tās ir kā kontrasts pret pelēcīgo realitāti, kas šeit valda. Bet tā ir arī atgādinājums, ka viņa ir citāda – ka viņa nāk no pasaules, kur viss ir pasniegts uz sudraba paplātes. Pasaules, kur laulība nereti ir tikai dekors, un īstenība ir aizvilkta aiz aizkariem.

"Tu nezini, cik ļoti man apnicis būt perfektai, " viņa pēkšņi izmet, un viņas balss sāk lauzties. "Viss manā dzīvē ir plānots līdz pēdējai minūtei. Pat tas, kā man vajadzētu justies."

"Un tu domā, ka es varu tev dot kaut ko citu?" es jautāju, pat nepaceldams balsi. Viņa apsēžas man blakus, tuvu, tik tuvu, ka es sajūtu viņas elpu uz savas ādas. Viņas rokas skar manējo, un viņa ieskatās man acīs. Šeit, šajā istabā, viņa nav ne bagāta, ne precējusies, ne plānota. Viņa vienkārši ir.

"Tu jau dod, " viņa čukst. "Tu man dod sajūtu, ka esmu dzīva. Ka pasaule var būt neparedzama. Ka viss nav jau izlemts manā vietā."

Es skatos uz viņu un redzu sievieti, kas savā būtībā ir iesprostota savā pilnīgajā dzīvē. Bet šeit, starp šīm tukšajām sienām, viņa var būt kaut kas cits. Es redzu, kā viņa grib atbrīvoties no savas pasaules, kā viņa alkst nezināmā un īstenā.

"Bet es esmu tikai cilvēks, kuram nav nekā, " es viņai saku. "Ko gan tu varētu atrast manī, kas tev jau nepieder?"

Viņa pasmaida, tā it kā būtu dzirdējusi lielāko absurdu. "Tu esi vienīgais, kurš pieder sev. Un tieši tāpēc es esmu šeit." Šajā mirklī viņa piespiežas man tuvāk un noskūpsta mani. Tas nav kaislības pilns vai izmisuma pilns skūpsts – tas ir godīgs. Vienkāršs un patiess. Viņa nepieredz to bieži, es saprotu. Viņa meklē to šajā pelēkajā istabā, kur neviena lieta neslēpjas aiz greznuma.

Un tā nu mēs paliekam. Es – tukšs un pilns vienlaikus. Viņa – bagāta un tukša, bet uz brīdi piepildīta. Un šajā mirklī mēs abi atrodam kaut ko tādu, ko neviens no mums nebija meklējis.