kā

midnight oil

ir iespējams strīdēties(kas ir neatņemama eksistences sastavdaļa). ja otrs teikto uztver tieši un personiski? tas vairs nav iespējams. teorētiski, kvazieksistenciālie, uz fking brīdi iedomāsimies, ka ir jādzīvo kopā, kaut vai komūna un tev ir problēma ar mani vai man ar tevi. un mēs nevaram runat. jo tas kļūst neiespējami, ja cilvēks sabrūk aizvainojumā.

ja tas attīstīties, runāt par jebko kļūs neiespējami. uz brīdi, tīrākā ekstrapolācija, tā ir ģimene, un mēs nevaram verbāli atrisināt tension, saspringumu. kas notiks? tas konflikts nekur nepazudīs, vissliktākajā momentā tas viss ne tikai uzpeldēs, bet abiem pa feisu dauzīs un būs skandāls. kārtīgs, kapitāls skandāls.

tā notiek ar cilvēkiem, kuri problēmas retušē, kas ir mīksti, baidas otru izaicinat uz konfliktu, pateikt feisā, ko īsti doma un ko jūt.

strīds ir kā planētas satelīts. tas ir ārā, ar to ir jatiek galā.

tas pats ar laulāto dzīvi, ar draudzību. tu nerunā, tu neļauj burbulim iznākt. tas tur pat ir! nekas un nekur nav pazudis. tāpēc, maigi, mīksti, dikti labiņi cilvēki ir kā psiholoģiskas aneirismas.

kas varēja būt vnk strīds, kādā brīdī klūst par faking kataklizmu. visas tavas čiksas nav spējušas noturēt vīrieti blakus, pareģoja, ka ar mani notiks tas pats. 20 gadi ir pagājuši. varbūt ir vērts dzirdēt to, kas man ir sakāms? tā ir vistīrākajā veidā izvēles lieta.