Tolerance

Pārdomas par nesen diskutētu tēmu. Nepiedienīgi virtuāli piedāvājumi no vienas puses, bezpalīdzība un morāla trauma no otras puses... Mana attieksme - pasniedzējs rīkojies neglīti, bet nav noticis nekas tāds, ko nevarēja risināt bez mēdiju ažiotāžas. Kāpēc es tā domāju?

Esmu augusi latviskā draudzīgā lauku vidē laikos, kad dažādu paaudžu cilvēki regulāri satikās bez telefoniem vai planšetēm, sēdēja kopā un sarunājās. Apmainījās dzīves gudrībām un dalījās pieredzē. Zēniem mācīja, ka viņi ir zēni, meitenēm - ka meitenes. Zēniem mācīja aizstāvēt meitenes no pāridarītājiem. Arī meitenēm mācīja sevi aizstāvēt. Pasaki ko domā par viņu, ja dzirdi nepiedienīgu piezīmi, krauj pa ausi, ja grābstās, ja vēl neliekas mierā, vīriešu kārtas radinieki ar viņiem aprunāsies. Te es nedomāju brutālu piekaušanu, bet vīru sarunu. Pat vidusskolā cienījama vecuma vēstures skolotāja mācīja atvairīt seksuālu uzmākšanos. Viņas padoms bija pārāk dedzīgam pielūdzējam vispirms ar pirkstiem iedurt acīs, tikai tad spert pa zināmu vietu un bēgt. Pieminu attieksmi ikdienišķu problēmu risināšanai, izslēdzot gadījumus ar maniakiem, sadistiem u.c. noziedzniekiem.

Darbā aizņemtos un nogurušos vecākus varēja uzrunāt un lūgt palīdzību nopietnu lietu risināšanai, nebija jācieš klusībā. Varēja runāt ar omi, kaimiņu tanti, krustmāti, pieaugušu māsīcu.. Bet šodien? Vai tiešām jauna sieviete var būt tik bezpalīdzīga? Vai meitenēm vairs nemāca normālu saskarsmi reālā dzīvē?

Prātā nāk epizode no filmas "Maskava asarām netic", kad Katerina bija sašutusi par zeņķu piekaušanu, jo viņi tagad uzskatīšot, ka visu var atrisināt ar spēku. Tad Georgijs atbildēja, ka tagad viņi zinās, ka viņu spēkam pretī var stāties cits spēks!

Iepriekš rakstītais ir manas pārdomas, es neaicinu bērniem mācīt vardarbību. Bet tas jau laikam pagātnē, kad cilvēks ar cilvēkiem saskaras reālā dzīvē nevis virtuālā. Laiki mainās.